Nedēļas nogale atnāca ar tik fantastisku laiku un iespēju slēpot sniegam pa virsu, ka grēks bija tādu ekstru neizmantot! Sestdienas slēpošanas laikā ienāca prātā ideja – jāaizslēpo paskatīties Jēņa kalns. Daudz ir lasīts un braukts garām, bet nekad nebija sanācis tajā uzkāpt! Tad nu 6dienas laikā radušos plāniņu realizēju 7dienas dienā! Ko redzēju, kamēr līdz tam tiku un pašā kalnā, to lasi un skati tālāk:
Tur tālumā esošais pakalns bija mans vakardienas mērķis. Šodienas mērķis jeb Jēņa kalns uz pusi tālāk! Bet varu padalīties emocijās – nobrauciens arī no foto redzamā pakalna ir fantastisks 🙂
Pa kādreizējo ganu ceļu! Tagad fermas pārņēmuši ārzemnieki, kuras pārveidotas par tehnikas glabātavām, bet ceļa fragments gan vēl palicis 🙂
Saulīte jau graužās un tas patiešām priecē!
Kādam ir bijusi ēdienreize. Ceru, ka arī veiksmīga 🙂
Viltums ziemas ietērpā!
Šo foto knipsēju, nepastājoties. Pat sanāca 😀
Pie tā ozola kādreiz bija mājas. Platkājis – tā sauca. Tagad par to vēsta tikai pāris koku un vecās kartes!
Savukārt teritorijā ap šo akmeni arī ir bijušas mājas. Zosnieki, Platkāja kaimiņi. Šobrīd pat koku vairs nav – diemžēl…
Mazie asie nerātņi! Īpaši jāuzmanās adīto dūraiņu nesētājiem 🙂
Šajā akmens kaudzē var atrast atliekas no vēl kādas mājas – Ciekurži (Čiekuri, ir vēl citi nosaukumi). Platkāja un Zosnieku kaimiņi. Par to tagad vēsta vairs tikai nosatāsti un vecās kartes.
Brutuļi ar visu Brutuļsalu!
Kāds ir atstājis pēdas! Principā foto no 1.dienas mērķa – pakalna, kas redzams 1.attēlā! 🙂
Plašums un ātrums! Saule un vējš! Sērsna un zilas debesis! Un tā varētu turpināt un turpināt 🙂
Vairs neesmu Brenguļu pagastā (pēc zīmes ņemot)…
…un vēl neesmu Trikātas pagastā! Kur tad es esmu!? 😀
Tur jau rēgojas mans šīs dienas mērķis – Jēņa kalns! Ja kas, pa šo ceļu vasarās ir forši mīt ar velo!
Slēpes jau tiek nomērķētas uz galamērķi 🙂
Vēl kuplo ābele kādā mājvietā Jēņa kalna pakājē. Pētot 30.gadu kartes, šķiet šīs mājas kādreiz saucās par Mārtnēniem!
Kādas saimniecības ēkas drupas
Vēl kuplo stādītie koki
Arī lapegle vēl zaļo! Protams, ziemā nē 🙂
Vēl kādu drupu fragmenti. Bet šīs vietas noteikti vajadzētu fiksēt, lai kkas paliek kā vēsture nākotnes cilvēcei!
A, kurš aiz sevis savāks? Deserts paēsts un pārējais atstāts 🙂
Arī ābeļu rindu vēl labi var saskatīt!
Izskatās, ka dzilna uzdarbojusies! Šis foto jau pašā Jēņa kalna virsotnē!
Nu tā no tā Jēņa kalna izskatās! Žēl gan, ka viss apaudzis!
Senās ceļu vietas gan vēl labi manāmas! Šis ceļš ir iezīmēts arī 30.gadu kartē!
Kāds ir mēģinājis arī šo kalnu aiznest 🙂
Dabīgais fotorāmis!
Ozola apkārtmēru gan neizmērīju, bet liels bija gana!
Vēl atskats uz kādu no nogāzēm (tas gan skaļi teikts 🙂 ), lai dotos māju virzienā!
Momentfoto kustībā! Fantastiskajos nobraucienos nūjas neizmantoju, tikai ar slēpēm 🙂
Kāda no saimniecības ēkām… Kā ir saukušās mājas – nepateikšu!
Restes ar glanci!
Ļoti gribēju to balto mākoni nobildēt 🙂
Kāds jau ir te bijis un aizslēpojis! Un es pat zinu kurš! 🙂 (šoreiz tā neesmu es)
Uzmanību piesaistīja kustība priekšā! Tuvojoties, sapratu, ka tās ir vārnas! Tad nu gribējās arī noskaidrot, kas ir viņu upuris, jo tāpatās viņas tur barā nebūtu! * Cilvēkiem ar vājiem nerviem nākamo bildi izlaist! Daba ir nežēlīga un tāpēc arī bilde tapa!
Šoreiz viņu upuris bija lapsa! Kā viņa mirusi, īsti pateikt nevaru, taču līdz šai vietai veda arī cilvēku pēdas!
Vēl tik mazs pavasara sveiciens no Viltuma pietekas! Šobrīd jau plānojas nākamā ekspedīcija, jo jāizmanto iespēja, pārvietoties pa sniega virsu un atvieglotu piekļuvi pie daudzām vietām 🙂 Tiekās!
Santas fotostāsti 