Lieldienu brīvdienas atnāca ar tik skaistu un siltu laiku, ka grēks to neizmantot velobraucienam. Domāts – darīts! Ja 6dienā kkā nesanāca, tad Lieldienās gan. Ātri no rīta izpildīju visus Lieldienu rituālus un drīz vien jau biju velo mugurā. Šoreiz bija viegli izvēlēties maršrutu – galamērķis bija pilnīgi svaigs slēpnītis 🙂 Tagad tas viss fotostāstā!
Kad tapa šis foto, biju pilnīgi pārliecināta, ka tas ir ledus. Taču tagad tāda pārliecība vairs nav… Iespējams, ūdens ir klāts putekšņiem
Vientuļais koks
Lisas upes krācītes
Mans uzticamais draugs, kuram pateicoties es varu iebraukt tur, kur vēlos (reizēm arī kur nevajag, bet tas jau ir cits stāsts)
Lisas upe. Zemāk upē vēl ir gana augsts ūdenslīmenis
Nez, uz kuru pusi braukt? Tā kā nevaru izlemt, braukšu pa citu ceļu uz Rozēm.
Kalna Augšciemu (jā, jā, tā sauca mājas) rija
Klēts Rozēs. Diezgan labi saglabājusies!
Kā jau katrā vietā, arī Rozēs ir savs skaistuma stūrītis! Ciematā esmu bijusi, taču šo skatu pirmo reizi. Reizēm ir noderīgi zināmās vietās iebraukt no otras puses.
Dzeltenās arī jau zied
Var jau būt, ka savu uzdevumu pilda, taču estētiskais skaistums pilnīgi nekāds!
Tur aizvijas mans tālākais ceļš 🙂
Zīmējumi laukos
Kad uzmīts pamatīgā kalnā, tad skaistie skati garantēti (90% tiešām)! Tas uzreiz aizdzen kalnā mīšanās nogurumu 🙂
Jau rēgojas mans galamērķis – Strantes vējdzirnavas
…
Nekad nebiju piebraukusi tuvumā, nu to realizēju!
Pavisam tuvu 🙂
No dzirnavām arī skaisti skati!
Lidoņi gana daudz pa laukiem dzīvojas. Tā kā šodien traktori ir nolikti mierā, tad putniem brīva uzdzīve 🙂
Laikam te varētu teikt, šis ir tas iemesls, kāpēc man patīk braukt ar velo dažādos izbraucienos! Katrā izbraucienā ir pietiekami daudz WOW! efekti, kuri, protams, ir jāmāk saskatīt un izbaudīt!
Pasaku ozols – Blomes pagasta simbols. Pirms pāris gadiem te tapa foto ar veco velo, nu bija laiks atjaunot galeriju 🙂
Nopozēja gan! Nezinu gan, ko padomātu garāmbraucēji, ja redzētu, ka cilvēks guļ zemē (fotokameru jau parasti redz tikai pēc tam)! Šoreiz izpaudos uz asfalta 🙂
Sūtījumu gaidās!
Ar šo tad noslēdzās mans fotoatspoguļojums, jo tālāk baudīju izcilu braucienu! Vējš no muguras, gluds asfalts – pilnīgi prieks mīt. Nu jā, zemes ceļi jau lēnām veidojas ar trepi + vietām jau pamatīga smilšu kārta virsū + protams, putekļu ēšana pēc garampabraukušām mašīnām! Taču tas viss pieder pie lietas un gandarījums, kā arī redzētais, ir daudz foršāks kā vienkārša velopastaiga pa gludu asfaltu.
Šodien sanāca nomīt 60km un skatīt daudz interesanta, sasveicināties ar velobraucējiem un baudīt saules starus, ķerot pirmos pigmentus 🙂
Santas fotostāsti 