It kā biju bijusi, bet izrādās, ka tās ir mainīgas! Iepriekš kkad biju te piebraukusi ar velo vasarā, kad no tā krāšņuma, kas tagad ir, nebija ne vēsts un atceros, ka nodomāju, ka nekā īpaša te nemaz nav 🙂 Šodien konkrēti mainīju savas domas, jo augstais ūdens līmenis te ir tas, kas vajadzīgs, lai būtu patiešām skaisti! Un dzirdēt, ka viss te notiek var jau no lielāka attāluma 🙂
Kalamecu gravas ūdeņi un kritumi. Tiešām ļoti, ļoti skaisti! Lai gan posms nav sevišķi garš, bet atmiņā paliekošs gan 🙂
Dodoties uz Markūzu gravu šur tur upē līmenis gana augsts, bet vairāk uzmanību tomēr piesaistīja tā sakne
Arī bebrs te pastrādājis 🙂
Markūzu gravā nav tik lielu kritumu un čaloņu, bet gravas sajūtas iespaidīgas. Te gan šobrīd ļoti uzmanīgi jāizvēlas, kur iet, jo apakša vēl sasalusi, bet pa virsu dubļi. Slīpumā bezcerīgi apstāties! 🙂
Tur no kalna augšas tapa nākamā bilde 🙂
Skaisti
Labības lauki nopēdoti un tās nav vistas! Pieļauju, ka te irbītes pastaigājušās!
Vairs tikai mājvietas! Dolomītu māju drupas un tādas gana daudz! Žēl, ka tā!
Bet katrā ziņā foršs laiks dabā atkal šodien pavadīts! Vienīgi slapjais sniegs zābakiem īsti pie sirds neiet un uz gājiena beigām jau slapjums zeķēs bija iezadzies. Bet arī tur ir savs šarms, jo vairs nebija jāizvairās no peļķēm uz laukiem 🙂
Vēl video no Kalamecu gravas šodien:
Santas fotostāsti 