120nieks ar velo pa bijušo Valkas rajonu

Sen jau padomā bija izšaut ar velo pa izbijušā Valkas rajona teritoriju. Pie reizes apskatot arī vietas un takas, pa kurām kādreiz ir staigājuši senči. Kādu laiku pētījusi kartes, iepriekšējā vakarā nolēmu, ka rīt jādodas ceļā. Arī laika prognoze bija labvēlīga – saule un tāds vēja virziens, ka atpakaļceļā sanāk vējš no muguras. Nu ideāli!

Taču viss negāja tik gludi kā gribētos 🙂 Par to lasi un skati tālāk! Brīdinu, šis fotostāsts ir garš 🙂

Rīts sākās ar velo apkraušanu. Neko jau daudz nevajag uz 1 dienu, bet tāpat somās jāsaliek svarīgākās lietas – pusdienas un launags + daudz ūdens. Un, protams, kur tad bez fotokameras 🙂 Un tad jau – aiziet jūriņā!

Pa šo ceļu braukāts gana bieži! Taču ziedošu rapšu lauku burvībai pabraukt garām ir neiespējami! Īsi pirms šīs vietas, brauciens varēja arī beigties, jo cik tur trūka līdz kritienam un līdzenas vietas 😀

Jau Trikātā! Abuls ar Zviedru saliņu un gulbjiem krastā 🙂

Aiz muguras paliek Trikāta ar savu ūdenstorni. Un sākās putekļu rīšana 🙂

Kalns lejā un tad atkal augšā. Šeit vēl nezinu, ka tādas situācijas mani sagaida ļoti daudz šajā braucienā! Var i atpūsties, i pastrādāt!

Jaunā kroga pagrabs. Pēdējā laikā izteikti, pamesti pagrabi ir kļuvuši par izgāztuvēm. Skumji…

Iepatikās šī mājiņa Višķos!

Pat šādi īsi asfalta posmi spēja sagādāt prieku! Īpaši uz Trikātas-Vijciema ceļa, kas ir pietiekami akmeņains

Igauņi jau sāk uzdarboties Latvijā. Tik to tekstu latviski varēja biki labāk iztulkot 😀 Laikam googli ņēmuši palīgā 🙂

Sākumā nesapratu, kas tā par lauksaimniecības kultūru. Pēc tam aizgāja, ka tie tak lini! Redz, arī linus vēl audzē!

Es tak tiem rapšu laukiem nevaru pabraukt garām, nenobildējot tos 🙂

Kādreiz bijis Čarnas krogs. Šobrīd izskatās, ka te ir riktīgs saimnieks, jo apkārtne ir sakopta, notiek dažādi uzlabošanas darbiņi, protams, viss iespēju robežās.

Tā arī nav skaidrs, kas ir šī ēka. Jāsaka gan, ka pa vidu jau ir izauguši brangi koki. Šajā vietā sākās pirmais brauciena dunduru uzbrukums

Pie Ūsiņa jeb Pieguļas akmens. Kontroles foto, lai redz, ka viss kārtībā 😀

Šis skats liecina par Padomju laika kolhoza varenumu. Ā, tas starp citu ir Vijciemā

Ir soliņš uz kā apsēsties un paskatīties uz…govi. Doma ir, ka jāskatās uz Viju, bet šobrīd tā ir krūmos ieaugusi, ka nevar saredzēt. Tāpēc atliek vien skatīties uz govi 🙂

Vijciema baznīca mani ir vienmēr fascinējusi. Tā tik ļoti iederās Latvijas ainavā!

Ziemā nodegušais Vijciema kultūras nams. Ceru, ka kādreiz to atjaunos iepriekšējā skaistumā!

Vijciema magazīna. Daļa no Vijciema muižas ansambļa. Tālāk jau mans ceļš sekoja uz Mežmuižu. Protams, arī pa grants seguma putekļaino ceļu. Taču pieminēšanas vērta ir pretim braucošā fūre, kuras vadītājs atvainojās par saceltajiem putekļiem. Pirmoreiz kaut ko tādu piedzīvoju! Pozitīvais lādiņš visai dienai 🙂

Repers pie Vijciema čiekurkaltes. Ja nezini, kas tas ir, tad varu pačukstēt, ka to izmanto nivelēšanā 🙂

Rodžis – velobraucēju bieds 🙂 Nepatīk viņam tie pedāļu minēji! Mēs jau esam tikušies iepriekš savādākos apstākļos 🙂

Silčon, sveiciens Tev! Un Ievish Tev ar! Ceru, atpazīstat šo puisi 🙂

Arī tādi ceļi tika braukti. Nebija nemaz slikti, mazliet pakratīja, bet tas bija to vērts! Skaties tālāk, kāpēc 😀

No tāluma izskatījās, ka tas ir kāds tornis. Taču piebraucot tuvāk, sapratu, ka koks ar dabīgo zibens novedēju jeb mākoņu ķērāju 😀

: © Santa Paegle

Un te sākās piedzīvojumi! Iepriekš skatot kartes, šis ceļš dažās parādījās, citās nē. Satelītkartē ar ceļš norādīts, nolēmu, tad jau var izbraukt.

Pēc nepilniem 20 m pirmais ūdens un dubļu šķērslis! Neies tak braukt atpakaļ, mauks tik pāri! Te jau veiksmīgi tikts pāri!

Ar vienu nedaudz piesmeltu boti! Un te sākās īstais dunduru uzbrukums. Tajā brīdī sapratu, ka odi ir nieks, salīdzinot, ar dunduriem! Apstāties nav iespējams!

Nevajadzēja man līst, lai uzņemtu šo bildi! Kāpēc? Skaties nākamajā attēlā. Bet jāatzīst, Vadainis jau skaists, cik nu redzēju 🙂

Redz, lai nofotografētu ezeru, izdomāju, ka ieiešu pa iestaigātu taku pie paša ezera. Tā bija lielākā kļūda! Jo kā spēru pirmos soļus, tā iestigu līdz ceļiem purvā! Tā tad izskatījos, ka tikko izlīdu ārā! Šeit arī nodomāju, ja kāds brauktu līdzi, mani turpat arī noraktu par šo posmu 😀

Blakus ezers – Salainis! Te vismaz pūta vējš un varēja paglābties no dunduriem

Mēģinu atgūt botēm un zeķēm īsto krāsu 🙂 Ūdens gan riktīgi silts!

Žūst zeķes. Nav jau īpaši tīras, bet purva kūdra vismaz no tām izskalota 🙂

Kamēr apžūst zeķes un botes, tikmēr laiks arī līdzpaņemtām pusdienām. Njam, njam 🙂

Pirms starta tālāk. Mitrās zeķes un slapjās botes jau kājā. Pa ceļam jau izžuva pilnībā 🙂

Tālumā var manīt, ka aizgājusi mašīna! Tādi putekļi ik palaikam bija jāpaēd arī man 🙂 Beigās arī seju klāja neliela abrazīva smilšu kārtiņa 🙂

Aumeistaru kapos. Tur ļoti daudz veco krustu un pieminekļu. Kopš pētu dzimtas koku, interese par šādām lietām ir pieaugusi 🙂

Es kūstu! Šāds teiciens Aumeistaru apkārtnē no manas mutes izlauzās diezgan bieži. Nu, nav vajadzības braukt uz svešām zemēs lūkot šādu skaistumu. Tepat tas ir. Uz viena pakalna govis, uz otra mājas, uz trešā es!

Aumeistaru krogs. Šobrīd daļēji apdzīvots. Patiesībā Aumeistari ir tāda kultūras pērle, žēl, ka tā iet postā!

Nē, tā nav bijusi muiža! Tā bija Aumeistaru luterāņu baznīcu. Vecais nosaukums Serbigal. Otrā pasaules kara laikā sabombardēta!

Lai izpētītu vairāk, te jābrauc rudenī jeb pavasarī, jo šobrīd zāle aizsedz skatu!

Gan jau ir kāda ēka no muižas kompleksa, bet nemācēšu teikt kas. Otrā pusē mājais ir arī skaistas koka kāpnes.

Šādus skatus vēl var redzēt pie Aumeistaru muižas, zālē ieaugušus!

Fonā Aumeistaru muiža. No ainavu parka puses!

Skats uz ainavu parku no muižas. Šeit darbojās iztēle, kā tas viss izskatījās agrāk! Vajadzētu būt diezgan grezni un skaisti! Žēl, ka šāds skaistums aiziet postā!

Tā pati kungu māja, tik no otras puses. Kā saka, no parādes puses!

Piemineklis Vulfa dzimtas pārstāvei. Otru pieminekli gan neapskatīju. Tas nākamreiz 🙂

Aumeisteru muižas zirgu stallis. Vēstures elpa tur sitās visur, kur pagriezies!

Pa ceļam uz Grundzāles muižas pusi!

Pie Grundzāles muižas kroga. Vēl smaidu 🙂

Priecē fakts, ka tajā pusē ir diezgan daudz govju ganāmpulku. Nu jā, tur jau nevajag zemi privātmājām, pa tālu no Rīgas!

Vasaras sezonā piespiedu kārtā jāiet kājām vai jābrauc ar velo! Šķiet, Latvijas politika iet pilnīgā bezdibenī! Arvien vairāk tādu pieturu, kur autobuss iet vienreiz dienā, vai pat nedēļā!

Pamestība, kur kādreiz viss notikās!

Kanāli kā Holandē! Labi, labi, šeit tikai viens 🙂

Augšā, tas melnais punkts ir vanags. Iespējams, vecais saimnieks sargā savu māju. Uzreiz nāk prātā Lejiņa “Zīmogs sarkanā vaskā”, kur vanags aizsargāja un deva viedus padomus Tālivaldim!

Atceros kā bērnībā šeit sabraucām visi radi un svētījām dažādus notikumus. Skumji, kas tas viss sabrūk… Vispār varētu šajā vietā pa vasarām padzīvot!

Braucot tālāk no šīs mājas, sāku just, ka aizmugurējā riepa paliek mīkstāka. Pirms tieši iedomājos, kas notiktu, ja pārdurtu riepu, jo remontkomplekts palika mājās. Pēc pāris kilometriem minos, tikai kājās esot, un svaru pārnesot uz priekšējās riepas. Drīz vien jau velo stūmu pie rokas! Metu kaunu pie malas un gāju tuvākās mājās pēc palīdzības, lai piepumpētu riepu. Laipnais Vijaspūķu saimnieks labprāt palīdzēja, bet diemžēl viņam nebija ielāpu… Tā nu braucu tālāk, jau ar piepumpētu riepu.

Mēru muiža. Šajā muižā mans vecvecvectēvs kā galdniekmeistars veidoja kāpnes. Šis ir arī pēdējais apskates objekts uz velo esot.

Meklēju palīdzību pie draugiem un radiem, un beigās atradu evakuācijas auto, kas pēc pusotras stundas mani varētu savākt. Nu ko, tad nu vedu savu velo izstaigāties un kopā nogājām 9 km, kad mūs abus savāca.

Mantiņas jau sakārtotas un gaidām evakuācijas mašīnu, kura jau ir pavisam tuvu 🙂

Tā nu beidzās mans 120nieks, kas beigās pārvērtās pa 90nieku ar pēdējiem 10km kājām. Nekas, tagad ir mācība, ņemt līdzi kameru un pumpi. Jo nekad man nekas tāds nebija noticies, līdz ar to bija izveidojusies zināma pašpārliecība.

Mājās izvelkot kameru, un skatot, kur tad ir tas caurums, secināju, ka nav pārdurta, bet kamera pārplīsusi savienojuma vietā. Stulbi, bet ko darīt!

Taču sapratu, ka 120km man ir pa spēkam! Un no tiem 90km, tikai 9% bija pa asfaltu, 1% pa purvu, 1% pa meža ceļiem, pārējie pa grants segumu, reizēm rijot putekļus 🙂

Pavisam drīz jau būs jauni piedzīvojumi! Seko tik līdzi!

5 comments on “120nieks ar velo pa bijušo Valkas rajonu”

heeeiii Santuc, super labais fotostaasts. un tas nemaz nav garshs, ir tiiiik forshi lasiit staastu ar bildeem, rodas taa sajuuta, kaa esot klaat. Tu ir baigais malacis, shitaa nomochiijot!!! Cepuri nost…

un mazo Edzhuli es nemaz nepaziitu, ja nesekotu staastam liidzi, kur tu tajaa briidii esi..vijciems etc. un taa man iedeva pa galvu…she tev, tas puika tak ir baigi izaudzis, bet nu ja, peedeejo reizi, kad vinju redzeeju bija kaadi divi gadi atpakalj 😀

lai Tev skaisti jaunie piedziivojumi un ljoti labpraat lasiitu jaunus staastus!!! Lai veicas!

Visas tās vietas redzētas un zināmas, tādas sajūtas to visu lasot :O
Un pašās beigās vēl Mēru muiža, 4 km no maniem laukiem, 300 metri no manas māsas mājas.. var būt viņai pat veloielāps būtu mājās. Tev ir bijis superīgs ceļojums! 😉

santapaegle

August 26, 2011 @ 19:24

Paldies 😉 Par to ielāpu – tā laikam bija mācība nākamajām reizēm! Nevajag būt pašpārliecinātai un neņemt tādus līdzi 😀

Reply