Šodien sanāca paripināties ar velo pa Balvu novadu. Jaunas vietas ir vienmēr patikušas un šodien vēl daba arī to atbalstīja – saulīte, cīruļu treļļi laukos, pavisam neliels vējš. Vienīgi ceļi reizēm ne visai gludi un sausi, bet to kompensēja pretimbraucošā tehnika ar cieņu pret velotūristu 🙂
Maršruts galvā! Pirms starta vēl sanāca novērot laukirbes, bet foto gan viņas nenopozēja 🙂
Te tika satikti pirmie mazie sunīši, kuriem apnika skriet, kā apstājos, lai uztaisītu kādu foto. Bet pa ceļam vēl bija kādi 5 mazie un viens lielais. Diviem bija pamatīga sporta stunda, es tā mierīgi uz 18km/h, bet šie tā arī klāt netika. Sportiņš gan viņiem noderēja 😀
Te pirmais tapa foto paraksts un tikai tad pati foto – Likteņa Līdumnieki 🙂
Kā jau tās puses kapos, kapliču nav, ir tikai neliels zvanu tornītis un dažreiz arī kanceles tipa uzparikte. Te zvans no apakšas Līdumnieku kapos (gan nezinu, vai tas ir pareizais kapu nosaukums)
Reklāmu var izvietot arī šādi, tik vai tā sasniedz mērķauditoriju!?
Uz staba nav pierastās māju nosaukumu zīmītes, bet saimnieku uzvārdi. Visiem ir skaidrs, kur meklējams Mičulis, un kur Zušs 🙂
Pie Bēržu katoļu baznīcas
Caur vārtiem uz priekšu. Tur gan stāvs kāpums pa kāpnēm sanāk
Īsā atpūtā, lai dotos tālāk. Braucot uz baznīcu pa kalnu uz augšu, pedāļi mīnās tā, kā laistu lejup.
Vēl baznīca kopplānā
Latgales “baobabs” 🙂
Bija māja, tad palika vairs tikai drupas un apkārt uzauga mežs. Mežu nocirta un atkal ir manāmas drupas.
Augsnes krāsas te tiešām bija ļoti mainīgas
Jaunā Zviedru priede 🙂
Šajā saimniecībā to patiesi bija daudz – savas 40-50 galvas jau nu noteikti
Te radās mans dienas stāsts. Ļoti bieži ar auto aizbraucu līdz kādai vietai, paņemu ričuku, izlaižu kādu loku un atgriežos atpakaļ. Arī šodien tā notika, taču braucot atpakaļ, pa gabalu jau manīju, ka gar manu mašīnu grozās divi stāvi. Vieta tomēr nav ļoti populāra. Sajūtas nebija no patīkamākajām, taču piebraucot tuvāk, sapratu, ka divi vīri vienkārši satikušies aliņu iedzert. Mājas alu no Bērzpils. Te nu sākās dienas jautrība 🙂 Viens no vīriem, jaunākais un alus īpašnieks, piedāvā man aliņu. Lieku noprast, ka nebūs no manis alus dzērājas, tad sākās pats interesantākais 🙂 Novilkusi cimdus un kārtojot savas lietas auto, viņš ir nopētījis rokas un pēkšņi saka – neprecējusies. Un uzreiz piedāvā – precamies! 😀 Atraidīts, viņš tālāk devās pie nākamajiem draugiem ar savu 5l mājas alus pudeli, pirms tam vēlreiz to piedāvājot 🙂
Nākamajos mazajos celiņos cita dzīvība
Ķivere krūmos vēl bija palikusi, skeletiņa gan nebija
Šī māja tik ļoti iederās tajā ainavā ar visu “uzticamo draugu” traktoru zem ābeles 🙂
Un pirmās māllēpes arī jau uzziedējušas. Prieks un laime – ritens zemē un kopā ar fotokameru laukā iekšā 🙂
Pa ceļam uzpildījos. Zinu, ja blakus būtu cilvēks, tas šā vai tā būtu man viesmīlīgi to manu pudeli uzpildījis 🙂 Paldies urbējam!
Vienā brīdī ceļa malā bija tik zils klajums ar zilajām vizbulītēm, ka par tām pat dzeltenais tauriņš nevarēja nopriecāties vien!
Interesanta pieeja ar saīsinājumu. Man patīk!
Vientulis koks, bet tik skaists!
Mans šī gada pirmais redzētais stārķis. Diezcik laimīgs vēl neizskatījās 🙂
Prasījās vēl kādu miziņu pielikt klāt, lai foto pilnīgāks 🙂
Skaistas dienas, skaists noslēgums. Diezgan ilgi gan “spieda” acīs, bet saulīti izbaudīju pilnībā.
Santas fotostāsti 