Sita ziemā

Kādu laiku atpakaļ jau pievērsu uzmanību Sitas upes nekurienes tiltiem. Tā kā upes krasti ir gana krūmaini un necaurejami, vienmēr zaļajā gadalaikā (no pavasara līdz rudenim) esmu kkā brišanu līdz tiltiem atlikusi. Šodien kā reiz biju Balvu pusē un pēc darba lietām bija brīvs laiks. Tad nu nodomāju, ka gan jau upe būs sasalusi un būs laba iešana pa to. Gandrīz uzminēju – lielākā daļa upes arī bija aizsalusi un ļoti laba iešana. Vienīgi vietām bija jāizkāpj krastā, kur arī, salīdzinot ar zaļo gadalaiku, viss pa foršo – dubļu nav, mošķu nav, lapu nav 🙂

Tā nu sanāca, ka no trīs, it kā militārām vajadzībām būvētajiem tiltiem pār Situ, kas šobrīd tiltu funkciju viennozīmīgi nepilda, vienīgi varbūt kādam nomaldījušam sēņotājam vai meža dzīvniekiem, šodien atradu un aizčāpoju līdz diviem. Līdz trešajam pietrūka dienasgaismas un tā kā “ciklopiņš” bija mājās, kā arī dzīvnieku daudzveidība tur gana liela, nolēmu, ka pie trešā tilta piebridīšu kādu citu reizi no citas vietas.

Sanāca, ka auto novietoju pa vidu. Uz vienu pusi bija viens tilts un otru – otrs. Ja uz pirmo tiltu, ejot pa ledu, problēmu nebija, tad uz otro sanāca forša izkustēšanās. Ejot, ik pa laikam bija kāds krakšķis, kas lika uzmanīties. Bet, kad krakšķi atskanēja viens pēc otra ar sekundes desmitdaļas atstatumu, sprinta ātrums un lēciena veicība bija Pasaules rekorda vērta 😀 Viss kārtībā, sausas kājas un C vitamīna deva (smiekli) bija tas, ko visu no šā ieguvu 🙂

Tagad laiks arī nelielai fotogalerijai: