Šodien devos atkal kārtējā veloekspedīcijā uz Jaunlaicenes – Veclaicenes pusē. Daudz ceļu jau zināmu un senāk braukti, bet arī šādi tādi jauni ar nāca klāt un pa kādam nezināmam objektam ar.
Pa nakti un no rīta bija pamatīgi lijis, tāpēc brauciena sākums tāds dzestrs. Pat nožēloju, ka garie velocimdi un visi bafi palikuši mājās. Tie nebija vienīgie, kas bija mājās – arī lielai kamerai atmiņas karte, ko nokonstatēju, kad gribēju uzbliezt pirmo foto. Bija vairāki mirkļi, kad patiesi nožēloju, ka nevaru izmantot fotokameru (sanāca to pavizināt tāpat). Tāpēc šoreiz foto no telefona un GoPro kameras.
Sākums Jaunlaicenes muižas komplekā, kurā atgriezīšos arī starpposmā un noslēgumā
Ir vismaz vietas, kur velotūristi ir vēlami 🙂
Te gan sajutos ne kā Latvijā, bet forši, ka ir sēta, kur tikt cauri aplokam. Attaisi, izbrauc, aiztaisi! Pat rats uzlikts kā norāde velotūristiem 🙂
Te arī vaininieces, kāpēc ir sētas 🙂
Pēc lietus šis bija labs posms. Reizēm sanāca arī uzspolēt ar savu tūrisma riteni, bet tas galīgi netraucēja tikt uz priekšu, nenokāpjot no tā 🙂
Naudas akmens pie Palpiera. Vairs gan naudiņu nemanīju, bet sēnes gan tur apkārt, ka mudž
Tik daudz sēņu un neviena sēņotāja! – tā nodomāju pirms šīs vietas un uzreiz aiz līkuma, viens tieši nāk pretim 🙂
Galvenais, lai ir kur drēbes pakārt 🙂
Mazie Latvijas Alpi. Pakalni lielāki un mazāki
Pirmie draudziņi. Te gan sanāca nokāpt no velo! Tas mazākais tāds ņiprs bija 🙂
Pa gabalu šī kompozīcija izskatās pēc apbedījuma vietas 🙂 Protams, ja zini, kas tur ir, tad saproti, ka tās ir info zīmes, bet nu jā… 🙂
Drusku pilskalnā kāpjot
Tur ir pilskalns, bet tur tālumā – Munameģis!
Patīkami pārsteidza izpļautās dabas takas. Laikam Igaunijas tuvums dara savu 🙂 Bet patiešām – ĻOTI LIELS PRIEKS. Nākamreiz iešu kājām pa taku 🙂
Pīlādži gan šogad ražīgi!
Šis bija kaut kas jauns priekš manis – Laknu dzirnavas. Iespaidīga būve te bijusi, bet tagad drupas un drūp joprojām!
Pusdzirnakmens ar vēl ir manāms
Šie tādi draudzīgi. Tas kustībā esošais vispār visu laiku leca virsū un gribot spēlēties 🙂 Tiku vaļā un ātri minu prom 🙂
Dēliņkalns tur tālāk!
Šī ēka piesaistīja manu uzmanību. Pat apstaigāju apkārt un nosolījos atrast, kas ir bijusi šī ēka. Un jā, šķiet atradu! Vismaz pēc 20.gs. 30.gadu kartes spriežot, tā ir bijusi pagasta valde.
Jaunlaicenes dekors. Ļoti patīk, ka Jaunlaicenē katru gadu ir kas interesants.
Jaunlaicenes muižas ēkas zaļais veidols
Muižas dīķa saliņa. Te gan atpūtas vietai prasās atjaunošanas darbi, bet vieta sakārtota. Pa pudelēm nebija jāstaigā 🙂
Pats muižas dīķis
Barona Vulfa kapenes skatu pirmoreiz. Un patiesi, tikko tās ieraugot, izdvesu – wow! Pārsteidza nesagatavotu 🙂
Opekalna baznīca. Te arī sākās šīs dienas duša (lietus). Ilgs gan tas nebija, bet spēcīgs gana. Pēc tam varēju izslidināties pa meža ceļiem un izbaudīt zemes ceļu lielās peļķes 🙂
Stāvu gandrīz 2x augstāk nekā Pētera baznīcas gailis. Šī ir visaugstāk esošā baznīca Latvijā!
Te arī lietus tiek izbaudīts pilnībā 🙂
Jaunlaicenē vēl līst, te jau mazāk 🙂
Vēl tik skats uz pērnā gada nesavāktiem ruloniem, kuros tagad ļoti skaistas nātru, pelašķu un citu zāļu dobes un šodienas izbrauciens galā.
Un tā jau ir, katru reizi braucot, ieraugi ko citu un iepazīsti pamatīgāk jau zināmas lietas!
Santas fotostāsti 