Līči-Laņģi pavasarī

Pavasaris ir atnācis! Tad nu devos lūkot, kas notiek attiecīgajā vietā.

© Santa Paegle

Vietās, kur Gauja ir tuvu, šobrīd viss ir ūdenī. Lai gan ir bijis vēl augstāks līmenis, kas šobrīd nokrities!

© Santa Paegle

Avotu ūdens vēlme tikt Gaujā nav aprimusies arī šopavasar!

© Santa Paegle

Arī šeit avota ūdens ir izlauzis sev ceļu…

© Santa Paegle

Ar sausām kājām gar klinti neiziet, lai gan taka turp ved…

© Santa Paegle

Mazais šļūdonis, kas augšpusē jau pārvērties par mazo ūdenskritumu 🙂

© Santa Paegle

Arkas un arciņas! Daba māk veidot dažādus brīnumus 🙂

© Santa Paegle

Augstā klints Līču daļā stāv kā stāvējusi. Bet vienmēr, stāvot tur apakšā, pārņem lepnības sajūta, ka kaut kas tāds ir arī Latvijā 🙂

© Santa Paegle

Visapkārt zeme zied… Sākam ar zilajiem vizbuļiem…

© Santa Paegle

Tagad nedaudz par iezemiešiem! Pieļauju, ka šo ir iegravējuši tā laika vietējie partizāņi

© Santa Paegle

Šis tēls arī šeit dzīvo! Tas it kā esot palicis no kādas sektantu grupas, kas šeit piekopuši savas tradīcijas! Cik taisnības, nezinu!

© Santa Paegle

Parasti alas ir piemērotas dzīvošanai, jo tur ir konstanta temperatūra. Šī gan nebūs no tādām – varētu būt diezgan liels caurvējš 🙂

© Santa Paegle

Netālu no klintīm, nejauši uzgāju mitekli. Pirmais, kas ienāca prātā, ka šeit dzīvojis Žoriks 🙂 Kāpēc tādas domas, nezinu! Bet iemītnieks ir visai kulturāls, jo apmetnē ir arī lasāmā grāmata (krievu valodā)

© Santa Paegle

Taču lielākā dienas veiksme, manuprāt, ir šī fotogrāfija, kurā redzama lauku irbe. Ja iepriekšējā apmeklējuma reizē, tikai minējām, ka tā varētu būt irbe, jo īsti neredzējām, tad šoreiz redzēju un pat nofotografēju.

Tāda nu bija mana pavasara diena Līčos-Laņģos. Mežonīga daba, klusums un miers izbaudīts, dubļi un māli izbristi un svaigs gaiss pieelpots pilnas plaušas 🙂