Kādu laiku brieda jau šī doma, bet nu to arī realizēju. Sāku ar to, ka papētot topošo maršrutu, gribējās nobraukt iespējami tuvu robežai, tāpēc arī, izmantojot e-pakalpojumus, iesniedzu iesniegumu uz pierobežas joslas caurlaides saņemšanu. Kā rakstīts latvija.lv portālā, to izskata 3 darba dienu laikā – nu tieši līdz manai izbraukšanas dienai. Bet, tas tomēr nestrādā, jo vēl šobrīd nekādu atbildi neesmu saņēmusi, diemžēl…. Nu nekas, pamainīju maršrutu un devos ceļā tāpat.
Sākumā ar auto aizvizinājos līdz Alūksnei, kur sāku savu divu dienu ceļojumu. Maršruts izmainījās vēlreiz, sakarā ar uznākušo negaisu un slapjajiem ceļiem (varbūt labi, ka tā 🙂 )
Tad, lai tagad runā foto – daudz foto 🙂
Ja esi Alūksnē, neapskatīt ezeru nevar 🙂
Šajā nedēļas nogalē Alūksnē bija vairāki pasākumi, ieskaitot Puķu svētkus. Te arī gatavošanās tiem
Jaunā Alūksnes pils. Vienmēr ir patikusi ar saviem tornīšiem un atrašanās vietu. Muižkungi ir bijuši estēti 🙂
No pils parka puses skatoties uz Tempļa kalnu
Lāzberģu muižas drupas
Iebraucot Mārkalnes pagastā. Jāsaka, ka šajā pusē vispār diezgan izplatīta parādība- pagastu nosaukumus “uztupināt” uz akmeņiem. Iespējams, mantojums no Padomijas gadiem. Bet par lielo akmeņu esamību šajā pusē gan nevar sūdzēties! Te pat ir daudz tādu bez nosaukumiem, kas ir krietni lielāki par mūsējiem, ar nosaukumiem 😀
Norāde no ceļa ir, bet, kur tieši šie kapi ir – tā arī nesapratu! Retorisks jautājums par to, vai vajag šādas vietas ar norādēm!? Ja ir, tad gribētos redzēt arī tālākas norādes vai vismaz attālumu.
Mārkalnes skola. Mārkalne tāds mazs ciematiņš. Iesmēju, ka braucot cauri, kļuvu par apskates objektu vietējiem 🙂
Pie skolas viss cēli un skaisti
Volkova. Uz ēkas (varētu būt bijis veikals) knapi redzams nosaukums Volkova (foto tā īsti nevar redzēt)
Volkova sanāk tādā kā kalnā un ripojiens lejā sanāk labu labais 🙂
Šad tad šajā posmā (līdz Pededzei) manīju arī pa kādai graustu ēkai. Grausts ir, bet apkārtne appļauta. Lauksaimniecība te ir vadošā nozare.
Kā jau sākumā rakstīju par caurlaidi, tad te braucu iekšā nepārliecinoši. Taču nekur uzrakstus par pierobežas joslu nemanīju. Bet robežakmeni apskatīt gribējās – te satiekas 3 valstis – Latvija, Igaunija, Krievija. Šāda veida punkti Latvijā ir 3. Nu, tur, kur satiekas 3 valstis!
Ponkuļu pieturu soliņš bez onkuļu klātbūtnes 🙂
Pagaidām citās vietās šāda veida māju nosaukumus neesmu redzējusi, kā Alūksnes pusē. Puncenē arī redz` tāds ir!
Pededzē arī izkrāsotā pietura. Patīk šādi atsvaidzinātas lietas, kas netieši tomēr pārvēršas par vides objektiem.
Piemiņas 2.Pasaules kara laikā kritušajiem karavīriem. Jāsaka, ka šajā pusē šāda veida memoriāli un piemiņas akmeņu ir ļoti daudz. Tas arī saprotams.
Iekšā nebiju, tik garām nobraucu
Šo ozolu esot stādījis Kārlis Ulmanis. Kāds varētu uztaisīt pētījumu, cik tādu ozolu Latvijā ir. Pieļauju, ka ļoti daudz 🙂
Tur ir, tas pirmais negaiss, no kura tomēr aizbēgu 🙂
Kkur šajā rajonā savulaik ir atradusies Kūdupes katoļu baznīca, kas laika gaitā nodegusi.
Svētīta māja. Tā viņi tur dzīvojas pa tiem jumtiem 🙂
Neatradu info, ka te būtu bijis kāds krogs, veikals vai pasts. Bet kas to lai zina
Saimnieks īsts rokdarbnieks – tādi sētas mieti visu ceļmalu no mājas līdz ganu ceļam. Skaisti!
Tur tas pirmais negaiss, no kura bēgu un aizbēgu!
Vēl kāda piemiņas vieta tīruma malā. Šī šoreiz piemiņa 1.pasaules kara upuriem ar noteiktiem vārdiem. Grūti gan jau izlasīt!
Latvijas lauku ainiņas
Te arī lietus un negaiss ir klāt! Sākumā slēpos zem kokiem
Pirms manis jau te ir pabijusi krusa, bet tā te bija vēlreiz, kad es te ar biju, tikai mazāka!
Blakus slēpnim bija arī Liepnas brāļu kapi. Kamēr lija mazāk, tos arī apskatīju
Vienā brīdī šķita, ka negaiss ir projām un devos jau tālāk, tad tas sākās ar jaunu sparu, tāpēc izmantoju šo tualetes būdiņu pie Sprinduļu kapiem, lai paslēptos no tā 🙂
Kad apnika sēdēt tualetē, devos apgaitā pa tuvējiem kapiem. Cik noprotu, tad šī ierīce ir kapličas vietā. Interesanti
Zvans ar turpat!
Bijušās Liepnas muižas alus brūzis. Nu jau tikai drupas
Liepnā skaista luterāņu baznīca
Pāri kokiem slejas Liepnas internātpamatskola. Braucot tālāk pa šo ceļu, palīdzēju arī govis pārdzīt no vienas ganības uz otru 🙂
Kārtējā piemiņas vieta kritušajiem kareivjiem. Velobraucienos šādas mazās apskates vietas ir ideālas, lai nedaudz atvilktu elpu un pie reizes uzzinātu ko jaunu.
Ātrumā izlasot, šķiet, ka esi citā Latvijas nostūrī 🙂
Nākamais pagasts
Vietējais onka, kas devās nodot ogas vai sēnes, jo tur tālāk tās pieņēma. Bet vispār interesanti bija pavērot, ka uz divriteņu transportlīdzekļiem (velo, mopēdi, moči) vairāk tomēr daiļā dzimuma pārstāves pārvietojās!
Afišdēļu burvība. Balle Alūksnē un motokross Viļakā – vadošās afišas šajā nedēļas nogalē visur! 🙂
Sofikalna pusmuižas klēts vēl saglabājusies!
Uzmini kas tas? Izrādās vēsture gana īsa un tas ir bijis kolhoza Igrīve klubs.
Galvenais, ka durvis ir 🙂
Vismaz skaidrs, kas kura ēka muižas ansamblī ir bijusi.
Preileņu māja Mālupes muižā. Velku nelielas paralēles ar Jērcēnu muižas Preileņu māju!
Muižas klēts vislabāk atjaunota! Tagad tur esot Saieta nams
Uz Alūksnes pusi no Mālupes skaists negaisa mākonis fonā
Maliena.
Iespējams, šī ir bijusi kādreiz kantora ēka. Katrā ziņā viena no retajām ēkām, kas uzrunāja, braucot cauri ciematam. kartē gan ciemats nosaukts par Brenciem.
Malienas pamatskola
Pie skolas šķūnīša bija izlikti bērnu darbi apskatei. Nobraucu garām un izstādi apskatīju. Forši, ka šādas lietas tiek parādītas arī uz ārpusi – ikvienam!
Tematiskā māju norāde
Alūksnes tuvumā arī varavīksne pilnā lokā parādījās!
Alūksnes baznīca. Nu jau stalažas noņemtas
Vakars uz ezera! 🙂
Tornis, kas atvērts arī apmeklētājiem. Šoreiz es jau krietni pēc darba laika beigām, tā kā augšā netiku! Citu reizi! Bet patīk tā ideja, ka augšā plīvo Latvijas karogs
Arī vilciens jau aizgājis 🙂
Alūksnes Pizas tornis 😀 Ēka sašķiebusies acīmredzami!
Puķu svētku iespaidā
Vienkārši, bet skaisti
Kaktuss muižas priekšā? Kāpēc nē! Bet izskatās ļoti interesanti 🙂
Saule noriet un laiks pie miera, lai nākamajā dienā turpinātu piedzīvojumus!
No rīta mostos ar skatu uz ezeru. Tas gan nelielā miglā tīts, bet diena solās būt skaista. Seko neliels pārbrauciens uz Balviem un tālāk jau ar velo uz Kārsavu. Sākotnējā doma bija visu ceļu braukt ar velo, bet negaiss izdarīja savas korekcijas.
Egļuciemā zivju gārnis brokasto
Ainavas
Latgales šarms
Pusceļā, ieraugot katru uzkalniņu, jau mēģināju saskatīt kapu pieminekļus. 🙂 Līdz ar to, lauku rajonos nav izteiktu lielu kapu, bet daudz mazie.
Nespēju pabraukt garām! 😀
Te kādreiz bijusi liela ļaužu plūsma – Valču dzirnavas. Te bijusi arī vilnas apstrāde un zāģētava.
Tur jau “spīd” Baltinava
Pie Baltinavas katoļu baznīcas
Baltinavas vidusskolu rotā novada ģērbonis. Pārsteidza Baltinavas lielums un sakoptība. Baltinavas novads ir mazākais novads Latvijā, bet teikšu, ka attīstības ziņā pat varenāks par dažu labu lielo novadu! Baltinavas iedzīvotāji esot lieli patrioti un par savu vietu pastāvot!
Pašā robežas malā. Tornis vēl Latvijas pusē, bet mežiņš jau Krievijas daļā.
Abu valstu robežstabiņi.
Uz Latvijas pusi skaistas lauku ainavas
Nu re, šīs dienas galamērķis ar jau klāt!
Jaunā un vecā Kārsavas katoļu baznīca
Info zīmīte ir, velonovietne arī. Nedaudz gan pietrūka tieši pilsētas karte. Šai kartei mīnus bija, ka katra numuriņa apraksts, jāskatās otrā pusē. Kamēr aizliecies uz otru pusi, numurs jau aizmirsies. Gadījās tā pāris reizes 🙂 Katrā ziņā info ir un tas patiešām ļoti priecē.
Kāda no Kārsavas interesantajām ēkām
Kārsavas novads ir vienīgais novads pasaulē, kur ielu nosaukumi ir arī latgaliski. Man kā vidzemniecei tas ļoti patika – mācījos latgaļu vārdus 🙂 Līpu īla šobrīd ir ne tikai skaista, bet arī ļoti aromātiska 🙂
Malnavas muiža. Muižas priekšpuses parks tiek kopts un tas man patīk. Iebrauc un nedaudz jau sajūti to muižu atmosfēru.
Muižas teritorijā dažādas ēkas, taču šī uzrunāja visvairāk. Varētu būt muižas klēts, bet patiesību nezinu 🙂 Būs jānoskaidro!
Maiznīcas “Dzīles” saimnieku tirgus ar vēlajām brokastīm un dzīvo mūziku. Fantastisks pasākums ar tādu pašu atmosfēru. Patiesībā šeit nokļuvu uzvarot FB konkursiņā! Un paldies Ineta par vēl lielāku pārliecināšanu, ka jābrauc! Bija super! Pat vārdiem tās emocijas nevar aprakstīt! Dzirdēt tik daudz latgaļu valodu vienuviet 🙂 Un saimniece Aina vispār ir savā vietā! Pārliecinājos par nesamāksloto latgaļu viesmīlību! Iesaku visiem tur aizbraukt un izbaudīt! Vairāk kā 3 stundas pagāja nemanot! Paldies arī TIC meitenēm par jautro kompāniju 🙂
Vēlajās brokastīs tika piedāvāti visādi labumi – burgeri, tomātu zupa, dažādi saldie. Piedodiet, bet to nosaukumu neatceros – aš…, bet bija ļoti gards saldais ēdiens. Man kā saldummīlei ļoti garšoja 🙂
Neliels fragments no pasākuma, bet kā teicu, tas jāizbauda ir klātienē!
Vēl kāda Kārsavas iela. Un tālāk jau ceļš atpakaļ uz Balviem caur Tilžu.
Kad “uzkāpts” kalnā visaugstākajā
Salnavas katoļu baznīcam, taču pilnais nosaukums lika pasmaidīt! Salnavas sv.Jāņa Tuksnesī saucēja balss Romas katoļu baznīca. Gluži kā pie indiāņiem 🙂
Salnavas muiža. Klusa, mierīga vietiņa. Cik nopratu, daļēji apdzīvota (vismaz pēc izžautās veļas muižas otrā pusē)
Apmēram kā Holandes pavasarī 🙂 Izskatās pēc sarkana magoņu lauku vai kkā tamlīdzīga, bet izrādās tā ir sēta! Katrā ziņā no attāluma skaisti izskatās 🙂
Salnavas muižas parka dīķīši un tiltiņi. Tas gan tur labi izdomāts! Vienīgi ilgi tur neuzturējos, jo odi jau bija klāt!
Purva ainava pa ceļam
Fascinē pieturas nosaukums. Nosaukums jau nebūtu nekas, ja tas neatrastos netālu no Tilžas, kur Daugavu pat sajust nevar 🙂
Tilžas svarīgās ēkas – pagasta pārvalde, bibliotēka un kultūras nams
Tilžas centrā
Tilžā ir 4(!) baznīcas. Šī ir katoļu, bet vēl ir pareizticīgo, luterāņu un baptistu. Katoļu baznīca gan neizskatījās ļoti apmeklēta. Sakopta ir, tur viss kārtībā, bet, acīmedzot, arī šeit vairs nav tik daudz baznīcā gājēju, kā kādreiz.
Tilžā laikam bijis kāds salmu veidojumu festivāls vai arī tur dzīvo kāds mākslinieks/-ce, bet darbi tur ir skaisti 🙂 Te arī puspamesta māja, kurai noteikti vienkārši tāpat aizbrauktu garām, bet tagad piestāju, lai nobildētu 🙂
Naudu neatradu. Taču, ja godīgi, viens posms līdz šai vietai bija ļoti smags priekš manis. Kājās esošais nogurums, saule un pretvējš bija darījis savu, bet kā tiku atkal uz grantinieka, tā kājas atdzīvojās. Es tak vienmēr esmu teikusi, ka ilgstoši braukt pa asfaltu nav mana stihija 🙂 Principā vēl pāris km un mans šīs dienas brauciens noslēdzies!
Divās dienās nomīti ap 230km, apskatītas daudz jaunu vietu, iepazīti fantastiski cilvēki, izbaudītas dažādas dabas parādības un patiesi interesanti pavadīts laiks. Tagad nedaudz jāatvelk elpa, lai drīz atkal sēstos velo mugurā 🙂
Lai labi ripo!
Santas fotostāsti 