Pēdējā laikā sanāk diezgan daudz pabraukāties pa mežu vējainā laikā. Labprātīgi veloizbraucienus pretvējā nebraucu, bet, ja tas notiek mežainā apvidū, nekādu problēmu – vēju nejūt! Varbūt tikai koku čīkstošajās galotnēs 🙂 Bet, iespējams, tās ir tikai atrunas, jo atskatoties atpakaļ atmiņā ataust diezgan daudz vēju izbraucienu 🙂
Lai nu kā tur būtu ar to vēju un velo, šodien izminu kādu loku Rūjas krastos. Bija interesanti!
Forši minami meža ceļi! Reizēm gan arī milzīgas peļķes uz tiem. Šajā foto īsti neredz, bet, ja velo izslīdētu, ūdenslīmenis te bija līdz pusciskai! Te varētu arī viss beigties, tā īsti nemaz nesācies 🙂
Patīk man tie skaistie meža celiņi
Šur tur pa kādas pamestas mājas paksim. Vispār šajā izbrauktajā maršrutā saskaitīju kādas 7-8 mājvietas. Skarbi, ja tā padomā
Kāds mežā centies izpušķot eglīti – ar norobežojošās lentas gabaliņiem, skārdeni un plastmasas pudeli. Es jau saprotu, ka gaumes atšķiras, bet vai tas tiešām bija jādara mežā un augošas eglītes!?
Bijušās Rūjas zivju audzētavas teritorija. Šī ēka izskatās pēc garāžām. Vai tā patiešām bija, nezinu! Ja kādam ir reāli fakti, gaidu stāstu ar nepacietību!
Braukājot pa teritoriju, uzrāvos un nācās lāpīt riepu turpat uz vietas. No iepriekšējiem gadiem ir mācība – ņemt līdzi remontkomplektiņu. Šodien par to nopriecājos ļoti, ļoti 🙂 Apskatot riepu tuvāk, secināju, ka vainīgs stikla gabaliņš, kas ērti iekārtojies apvalkā, pārdūra arī kameru. Nu nekas, pirmā pieredze salāpīt kameru uzreiz notikuma vietā. Mežā to darījusi nekad nebiju (protams, ielāpu kamerai uzlikt ir nācies arī iepriekš, bet parasti tas ir noticies mājas apstākļos).
Asfaltētie ceļi pilnīgā vientulībā – ideāli velomaršrutiem!
Šis tas no zivju dīķiem
Tālāk sekos dažādas uzpariktes no zivju dīķu infrastruktūras
Tagad sauss, bet kādreiz te ir skalojies ūdens! Varenība te ir bijusi iespaidīga!
Pie kādas no mājvietām uzrunāja šis vecais koks un, ja labi ieskatās, var manīt arī sniegpulksteņu čupiņu priekšplānā. Māju vairs nav, bet daba turpina savas gaitas…
Interesanta būve. It kā pirts, kas iebūvēta daļēji zem zemes. Būtu interesanti uzzināt, kā tā ir darbojusies savos ziedu laikos. Pērn šajā apkārtnē bijis nikns mednis, kas uzbrucis mašīnām 🙂 Kā auto apstājas, tā mednis klāt un mašīnai virsū, lai to saknābtu 🙂 Šodien nemanīju! Bet nu jā, nebiju jau tur ar auto 😀
Turpat netālu jaunā raža pilnā plaukumā. Atceros, bērnībā braucu pie omes un tās lasījām! Ome arī no tām gatavoja sēņu mērci, kas bija pirmā attiecīgajā sezonā. Tagad tās ir tikai atmiņas un tā lai arī šobrīd paliek 🙂
Pietrūkst vēl ! un tad būtu riktīgs uzmundrinājuma sauklis 🙂 Pie tilta ir arī finiša vieta šai takai.
Sūnas patiesi pievērsa manu uzmanību. Mežs izskatās, ka dedzis pavisam nesen – pērn vai aizpērn
Austrijas agrenes sastājušās smukā līnijā. Nu, kā Tu paiesi garām! 🙂
Doma laba, bet… Šādā aspektā es neatbalstu projektu naudu piešķiršanu taku un maršrutu izveidei, ja pēc tam par to vairs neviens neliekas ne zinis. Vai nu tad projekta ietvaros ierēķina naudiņu papildus plāksnēm, vai atbildīgā iestāde to veido no saviem līdzekļiem, vai vienkārši tad ņemam nost un viss! Ok, šis konkrētais takas maršruts nav ļoti izplatīts, bet tie, kas ir… Skumji noskatīties, ka forša ideja tā tiek sabojāta, jo nereti vienīgā informācija ir tikai konkrētajā vietā, tieši uz dēļa, kuru itin bieži ir nereāli izlasīt…
Vēl tik pāri Rūjas pietekai Oļai un šodienas izpētes/izpriecu brauciens ir noslēdzies!
Šodien pa īso – 20km, bet piedzīvojumu gana! Mājupceļā vēl Rencēnu pusē centos sameklēt Ābeļu akmeni (3.lielākais bij.Valmieras rajona teritorijā), bet šoreiz nesekmīgi! Bet nākamreiz būs – šoreiz nebiju izpildījusi “mājasdarbu” 🙂
Santas fotostāsti 