Uz Augstrozi caur Dikļiem!

Saskatījos laika prognozi par silto un saulaino laiku un nelielu vēju, un nolēmu doties atkal kādā garākā izbraucienā, lai paķertu vietas, kurās mans velo nav savu riteni spēris! 🙂 Šoreiz izvēle krita Dikļu – Augstrozes virzienā. Patiesībā bija 2 varianti, no kuriem brauciena laikā izvēlējos vienu. Nu tad tagad visu pēc kārtas!

Atkal jau zied rapsis. Un gana daudz vietās šodien to manīju!

Maršruta plānošanā parasti mēģinu izvēlēties ceļus un celiņus ar mazu satiksmes intesnistāti. Protams, ja vien tas ir iespējams. Šo Valmieras posmu esmu iecienījusi, ja jātiek ārpus pilsētas rietumu, ziemeļrietumu virzienā.

Valmieras pagalamu ainiņas

Pa ceļam uz Zilokalnu ceļa malā vairs tikai skurstenis. Pati māja esot nodegusi. Visu stāstu gan īsti neatceros!

Rindā stāties! 🙂

Pats Zilaiskalns jau tepat vien ir! Ar roku aizsniedzams.

Šī pietura, skaisti apzīmētā, tukša. Otra gan bija aizpildīta ar vietējiem kolorītiem 🙂

Zilākalna purva kūdra izvesta ceļa malā

Šo vietu iepriekš biju palaidusi garām. Te kādreiz bijusi māja, kurā vienu brīdi esot dzīvojis Ernests Brastiņš.

Protams, ka piebraucu arī pie Dikļu pils.

Mana versija bija, ka te kādreiz bijušas dzirnavas. Izrādās, nekā! Šī ēka celta pasta vajadzībām

Šogad nu rudzupuķes gan ir visās malās! Citus gadus tik daudz tās neesmu redzējusi.

Koku alejas šodien bija kā reiz. Kad karstums jau sāka piebeigt, te aleja un ēna 🙂

Šādu puķu kastu turētāju manas acis redz pirmoreiz 🙂 Protams, nav ko mētāties pa pagalmu, vismaz kādu lietderīgu pienākumu pilda 🙂

Skaņu birzs Neikenkalnā Dikļos. Fantastiska ideja, diemžēl nevarēju 100% izmēģināt, jo kādam bija niezējuši nagi un šis tas jau pabojāts. Nesaprotu tos cilvēkus… Būtu labāk tad gājuši malku skaldīt, nevis bojāt skaistas un interesantas vietas!

Varbūt arī neizturēja slodzi. Zinu, ka pie vides objektiem ir jāpiestrādā gana nopietni, īpaši, ja tas tiek ļauts visiem darbināt. Nevienmēr projektu iepirkumos uzvarējušie uzņēmumi ir kompetenti attiecīgajās lietās. Diemžēl tādi gadījumi ir zināmi vairāki…

Gaidīju, gaidīju, bet nesagaidīju! Neatnāca ne skatītāji, ne pārējie kora dalībnieki 😀

Dikļu baznīca. Iepriekšējā vasarā kādā citā veloizbraucienā sanāca skatīt arī no iekšpuses

Šis tas, kas palicis pāri no šaursliežu dzelzceļa līnijas Ainaži – Smiltene. Tilta vairs nav, bet pa uzbērumu ar velo vietām var izbraukt. Citur usnes un nātres, citur meža zemenītes, bet mīt var 🙂

Pa šo ceļu šoreiz nebraucu, bet izskatās, ka LVM parādās jaunas ceļu nosaukumu zīmītes. Iepriekš šādu pašu dizainu manīju citā vietā, savus 40km pa taisno līniju no šīs vietas!

Ja kāds varētu man izstāstīt, kas ir šī ēka, es būtu pateicīga! Parasti šāda stila ēkas ir redzētas vecās karabāzēs

Vecais ceļa stabiņš. Interesi piesaistīja! Vienā pusē 6, otrā 32! Skaitli 6 es vēl varētu iztulkot, bet kas ir 32!?

Plostbārzdis drīz lidos 🙂

Augstrozes kapu kapliča

Atkal aleja! Skaista – ar lapeglēm

Reklāmas te nelikt, kastīte tikai pastam 🙂

Norāde ir, objekts arī, bet kā lai tur tiek!? Viss aizaudzis garu zāli! Būtu vismaz taciņu izpļāvuši! Šī ir diezgan liela problēma mūsu valstī. Varbūt tad norādi nevajag likt!? Kas zinās un gribēs, tāpat iebridīs!

Kādreiz esot bijis krogs. Nosaukums gan dažādās vietās atšķiras – Kazu krogs, Baznīckrogs. Katrā ziņā kroga vairs nav un nosaukumam laikam arī vairs nav īstas nozīmes

Augstrozes baznīca. Nu nezinu gan, bet man jau šķiet, ka šī baznīciņa ir pārvērtusies tādā kā kāzu biznesa lietā. Tas priecē, ka kārtējā Latvijas celtne neaiziet nebūtībā, taču šis tas tomēr griezās acīs. Kaut vai baznīcas centrālās durvis… Bet tas nu tā! Tomēr vairāk priecē fakts par ēkas apsaimniekošanu!

Kāds arī pa ceļam jāpaņem!

Augstrozes Lielezers

Mazbrenguļu vējdzirnavas tur tajos krūmos spīd. Sen celtas un sen vairs nedarbojas

Vēl tik stārķis nopozēja un šodien veiksmīgi nomīti 105km!

Jāsaka, ka šodien izmēģināju 2 velotūrista tipus – latvieti velotūristu un ārvalstu velotūristu. Kā tas izpaudās? Pavisam vienkārši. Redz, ārvalstu velotūristi vairāk pārvietojas pa lielajiem ceļiem, respektīvi, asfaltu. Tad nu es ar, no Augstrozes pa lielceļiem līdz Kocēniem minu. Vienā brīdī gandrīz fūre mani nonesa. Vispirms gan uztaurēja, lai es vācos no ceļa nost, bet tas nav tik vienkārši, zinot mūsu ceļa malu stāvokli. Traki! Tad es sapratu, es labāk “riju” putekļus, bet neviens tīšuprāt virsū nenesās (lai gan, protams, ir bijuši arī pretēji gadījumi).

Pārvietojoties pa zemes ceļiem, šodien garām brauca pieklājīgie autobraucēji. Varbūt ir cits apstāklis! Šodien savas mantas sametu aizmugurējā bagāžnieka velosomā un ar vienas puses somu ceļoju apkārt. Iespējams, šis apstāklis, kas lika samazināt ātrumu autobraucējiem (protams, ne visiem). Šo gan vēl patestēšu un pārbaudīšu 🙂

Laižam tālāk!