21.maijā Ziemeļlatgalē tika atklāts velomaršruts “Rypoj vasals!”. Tā kā arī mana roka tur nedaudz ir pielikta, devos uz turieni pabraukāties ar vietējiem velomīļiem. Mana izvēle šoreiz krita uz Viļakas novadu, jo tas līdz šim mazāk zināms, bet gana interesants. Tāpēc brauciens nebeidzās ar oficiālo atklāšanas izbraucienu, bet turpinājās pa Viļakas novada ceļiem un celiņiem. Milzīgs un sirsnīgs paldies manai gidei un līdzbraucējai Lindai – par izturību un daudz pastāstītām interesantām lietām un vietām 😉
Simboliskā zīme norāde, te viss sāksies!
Arī oficiālā lentas griešana tūlīt ies vaļā!
Sabraukuši gan velobraucēji, gan līdzjutēji sanākuši!
Daži līdzjutēji arī brauc līdzi 🙂 Ja trūkst spēka, tad vismaz kāds ceļ spārnos 🙂
Nelielais izbrauciena posms no Viļakas līdz Semenovai pagāja runās, smieklos un dziesmās!
Tā mūs sagaidīja Semenovā
Semenovā izrotātie velo īpašnieki tika pie noderīgām balviņām. Savukārt visi tika sacienāti ar kliņģeri un kā jau svinīgos pasākumos – ar šampi, protams, bez alkohola (uz ceļa tak esam 🙂 )
Ar Medņevas pagasta pārvaldes cilvēks tiek pie sava krekla.
Un tālāk mūsu ceļi šķīrās – citi aizbrauca mājās, savukārt viena maza grupiņa turpināja braucienu uz Lozdovas gravu. Pa ceļam dažādi skaisti skati.
Ceļš ļoti interesants – te kalns augšā, te atkal lejā, bet ainavisks ļoti
Tu vienā kalna galā, māja otrā, trešā vēl kapi
Kad nevar uzbraukt, tad droši stumj augšā! Pavadošais sastāvs arī ar mums visu laiku 🙂
Laižam tik tālāk!
Lozdovas grava. Ainavas vienkārši fantastiskas! Pat slavenā Paula dziesma tika uzdziedāta. Nu tā, par tiem smilšainiem krastiem 🙂
Gaiļbiksīšu gan te daudz. Te pilnīgi piestājām…
…jo tā pļava aizrāva elpu. Un smarža! Mmmm…
Interesants savienojums
Lazdu ieskauts ceļš
Izbraucot jau uz lielā ceļā, daļa no mūsu mazās grupiņas devās mājup, daži vēl turpināja ceļu.
Aizlaidām līdz bijušai Egļavas mežniecībai. Tur saimnieks Aldis tik interesantas lietas pastāstīja un parādīja. Noteikti iesaku tur visiem aizbraukt!
Mūsu transporti pie Egļavas. Ok, ar traktorīti līdzi gan neviens nebrauca – tas vietējais inventārs 🙂
Slavenā Latvijas sviesta eksportkaste. Tādas un citādas interesantas lietas var apskatīt Egļavā.
Tālāk jau ceļu uz Kupravu turpinājām divatā. Šis ceļa posms bija gana smags un diezgan neinteresants, taču ātrākais līdz mūsu nākamajam ceļa posmam 🙂
Tad jau mēs tikām uz vecā dzelzceļa un no Kupravas līdz Žīguriem pa foršo. Ne auto, ne pretvēja – vienkārši min un baudi dabu.
Pa ceļam kāds purviņš ar ziedošiem vaivariņiem.
Mana kolēģe un gide izbraucienā. Vēlreiz paldies Tev! 🙂
Kādreiz te bija stacija. Runājot par Žīguriem, mani patīkami pārsteidza tā sakārtotība, kas tur valdīja. Patīkami izbraukt cauri. Ieejot veikalā, kļuvu arī par apskates objektu. Viens onka aplūkoja no visām pusēm. Droši vien nesaprata, kāpēc veikalā vajag ķiveri 😀
Ja Žīguros iebrauc no Viļakas puses, tad var manīt arī šādu skaistu uzrakstu.
Atpūtas vieta pie Žīguru estrādes. Viss sakopts, ir galdi, ugunskura vietā ir malka. Un pats galvenais, foto labajā augšēja stūrī redzamajā, mazmājiņā kā pie cilvēkiem – pat tualetes papīrs! Reti nākas tādas ekstras atpūtas vietās piedzīvot, bet te tā ir! Ja esi šajā pusē, noteikti iesaku šo atpūtas vietu!
Atpūtas vietā uzmeta pāris piles lietus, bet tas netraucēja. Iebraucot Viļakā, konstatējām, ka ceļš viss vienās peļķēs. Izmetot loku uz baznīcu un atpakaļ uz sākuma punktu, nedaudz dabūjām nelielu lietiņu pēdējos 100 metros, taču esot jau telpās, lietus nogāza ne pajokam. Tā mēs izkļuvām sveikā cauri 🙂
Ir atkal iepazīts jauns Latvijas stūrītis un tas patiesi priecē, jo Latvija ir tik skaista, ko no lielajiem ceļiem bieži vien ir grūti pamanīt!
Santas fotostāsti 