Tā kā sniegs nenāk, tad šo laiku izmantoju lietderīgi un, sameklējot kolēģi, aizdevāmies paslēpņot pa Ziemeļvidzemes senajām dabas svētvietām! Ko redzējām, skaties tālāk…
Ogkalna elku kalns. Tas turpat, kur Cimpēnu pilskalns. Tikai pretējā pusē. Argumenti, kas liecina, ka šī bijusi sena kulta vieta, saistās vienīgi ar nosaukumu, kā arī vietas atrašanos tuvu Cimpēnu pilskalnam — kādreiz šādu apdzīvoto vietu tuvumā bijušas arī svētvietas. Pētījumus veicis V. D. Balodis, taču specifiski atradumi saistībā ar piederību kulta objektiem nav bijuši.
Turpat lejā manāma arī upīte, kuru šodien nācās arī šķērsot! Veiskmīgi, sausām kājām 🙂
Upītes līkumi no Ogkalna virsotnes skatoties!
Paistalu Velnakmens. Nostāsts vēstī: “Kocēniešu Paistala bijis burvis. Kādreiz braucis kāds Grunte no tā paša pagasta Brīnuma mājas uz pilsētu. Pie Melluma tam pabraucis garām vecais Paistala, un Gruntem nokritis ērzelis zemē un spārdījies kā uz sprāgšanu.”
Raganu slota. Kur pati ragana!?
Pa ceļam aizejot…
Vītolēnu grants karjers
Šogad decembrī vadošās krāsas – brūna un zaļa! Kur baltā?
Vītolēnu velna pulkstenis. Nostāsts vēstī: „Reiz Dievs lūdzis savu pretinieku Velnu pie sevis ciemā. Velns apģērbies pa godam, arī pulksteni — akmeni — iebāzis kabatā. Kad jau pusnakts bijusi klāt, bet viesības gājušas vēl spēkā, Velns paskatījies savā pulkstenī un gailis dziedājis, jo pulkstenis jau rādījis 12. Velns steigdamies to bāzis aiz bikšu skrots, bet nobāzis garām, un tas nokritis Mujānu pagastā, Vītulēnu pļavā, kur tas vēl pēdējos gados, varbūt arī tagad ir redzams.” Vietējie stāsta, ka uz akmens esošais ūdens ziemā nekad neaizsalstot! Šoziem tiešām nav aizsalis 🙂
Tur tālumā Zilaiskalns
Lielais Daviņakmens. Uzskata, ka 1. g.t. otrajā pusē pr. Kr. pie šiem akmeņiem notika mirušo un auglības kulta rituāli. Taču šajā akmenī ir skaistas bedrītes…
Ir versijas, ka dobumi tika lietoti: ziedojumu ievietošanai, astronomiskiem vērojumiem, akments tika izmantots kā savdabīgs mūzikas instruments, kā arī – akmens pulvera iegūšanai, lai lietotu ārstniecībā. Pēc vienas teikas, vecas meitas rakušas Viteķes upīti un uz šī akmens ēdušas pusdienas. Kurš saimnieks labāk devis ēst, tam upīte tā pievirzījusies, lai labākas robežas iznāk. Līdz mūsdienām dzīvi nostāsti, ka uz akmens pusdienojis zviedru karalis. Iedobumiņi palikuši no viņa ēdiena bļodām. Stāstīts arī, ka vecos laikos pēc ražas novākšanas iedobumiņos bēruši graudus. Cik iedobumiņu, tik dieviņu.
Šādi rotāta māju zīme vēl nebija manīta 🙂
Mācītājmuižas Velnakmens. Man jau gan šie abi vārdi kopā nesaderās, taču lai būtu 🙂 Kultūrvēsturisks akmens — teiku akmens, dobumakmens (muldakmens). Teika par Velnu un dobumi ļauj akmeni pieskaitīt kulta objektu kategorijai.
Bauņu akmens. Tik tuvu ceļam un nekad te nebiju piestājusi! Kauns man 🙂
Ja labi ieskatās, var manīt varavīksni. Nav tā ierastākā dabas parādība 30.decembrim 🙂
Slavenais Tūtera ozols. Tagad tikai vairs atliekas no tā… Viens no populārākajiem, teikām apvītajiem senču svētozoliem, kurās skaidri redzama ozola iesaiste kulta darbībās (upurēšana, pielūgšana, mirušo pieminēšana). Pirmie fiksētie rituāli, šķiet, ir no 1127. gada, kad sāmsalieši upurējuši pie ozola vietējam saimniekam atņemtu aunu. Apkārtmērs: 8,5 m, augstums 10 m, vecums 450 g. Pašlaik saglabājusies tikai ozola vieta (nolūzis 1967. gada vētrā), tieši tai blakus aug jaunais ozoliņš, kas stādīts no Tūteres ozola zīles. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka nolūzušā ozola stumbra daļas izmantojis koktēlnieks Valters Hirte, un daļēji tās apskatāmas muzejā Mazsalacā. Pašlaik ozola vietai apkārt aug vesela ozolu birzs.
Dreimaņu velnozols. Kā kulta vieta saistās ar nostāstiem par Sēļu pagasta ļaužu māņticību un to, ka bijušais bagāto Dreimaņu māju saimnieks par dievu turējis velnu, kurš dzīvojis ozolā. Velnam katru dienu kārtīgi nests ēdiens. Augšpus Burtnieku ezera Sēļu pagastā dzīvojot ļoti māņticīgi ļaudis. Vēl 1952. gadā, kad valodniece Vija Dambe vākusi vietvārdus, visi, tai skaitā skolotāji, ticējuši spokiem un velniem. Dreimaņu mājās izsenis velns bijis pieņemts par iegātni, tāpēc saimniekam bagātības nekad neesot trūcis, toties jau vairākās paaudzēs kāds no ģimenes locekļiem mirstot traģiskā nāvē. „Tās mājas bijušas tik bagātas, ka saimniece aizdevusi naudu baronesei. Tad Dreimaņu mammītei divi bērni pēc dzemdībām palikuši zili un nomiruši kā nožņaugti. Trešo dzemdējot ārpus mājas, viņš piedzimis, izaudzis un vēlāk vadījis saimniecību. Dreimaņos esot bijusi skaista klēts ar īpatnējām kolonnām. Tur saimnieks ēdinājis vellu.” Arī pie Velnozola „vecā Dreimaņu mammīte un Verners […] cienājuši vellu.” (G. Eniņš. 100 dižākie un svētākie. 2008)
Arī tā “mute” jeb dobums tuvplānā.
Šis laikam man ir dienas TOP1 objekts. Mistiski…
Aņģīšu Velnakmens. Akmens kādreiz spridzināts. Iespējams, pēdu veidojumi ir dabīgas izcelsmes, bet cilvēks vēlāk tos pielīdzinājis. Aņģīšu velnakmens ir tipisks Latvijas pēdakmeņu paraugs — ne pārāk liels, pēdu iekalumi ir shematiski, tas atrodas nomaļā vietā — mežā vai purva malā. (J. Urtāns. Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi. 1990.)
Un tomēr – mistiski…
Zaļā krāsa atdzīvina drūmi lietaino ziemas dienu!
Pantenes svētavots. Skaisti oranžā krāsa (augstais dzelzs saturs ūdenī) mani šajā vietā uzrunāja 🙂
Tā nu te ir, viss dabīgi!
Andrecēnu Velna gulta. Zināma teika par Velnu un tā izdarībām ar savu māti uz šā akmens. „Velns salasījis akmeņus un steidzies uz Strenci aizbērt Gauju [krāces augšpus Krāču dzirnavām], un aicinājis māti līdz, bet tā nav gājus. Velns viņas piesledzis pie akmeņa un pats aizgājis, bet nodomu izjaucis senču pulkstens — gailis. Velns skrējis atpakaļ atradis māti turpat pieslēgtu uz akmeņa guļam un to izvarojis, un izvarojis tādēļ, ka viņa nav gājus viņam palīgā. Toreiz, ka velni tā rāvušies ar tiltu taisišanu un upju aizbēršanu, tur, kur tagad atrodas akmens, esot bijus’ jūra. Par tādu neģēlību Dievs esot Velnu pieslēdzis pie jūras krasta klints. Akmenī esot iedobumi, akurāt tādi, ka cilvēks uz muguras guļot mīkstā vietā iespiestu, un esot arī robs, ko Velns, metoties mātei virsū, iespiedis ar kāju pirkstiem. Kaut man akmeņa redzētājs tomēr nav minējis, kā akmeni sauc tautas mutē, bet savā rakstiņa min par gultu, tad domaju, ka saukts par „Velna gultu”, ko dzirdes no turienes iedzivotajiem.” (LNVM AN, PVA, Naukšēnu pag. K. Bukuma ziņojums, 1926.)
Jēču bļodakmens. Tipisks bļodakmens, kādu visā Latvijā ir 20. Tā virsmā atrodas bļodveida dobums, kura platums 55–65 cm, garums 50 cm, dziļums 0,15 m. Bļodas dziļums līdz 2,5 cm, diametrs 0,30–0,38 m. Bļoda diezgan nerūpīgi veidota, nepabeigta. Akmens malās ir bļodakmeņiem raksturīgās sānu rievas, kas gan ļoti vāji iekaltas; daļā akmens sānu nav. Labi sataustāmas ir 24 rievas. Lielākais to dziļums līdz 1 cm, lielākā daļa ir 0,5 m dziļas, platums 3–4 cm, garums ap 20 cm. (A. Grīnbergs, 2010)
Ar šo tad arī mūsu akmeņu un svētvietu apmeklējums šajā dienā beidzās. Taču apstiprinājums, ka Latvijā vēl ir tik ļoti daudz vietu, ko mēs neesam skatījuši savām acīm, lai gan varbūt bieži ir braukts garām… Turpinām atklāt Latviju un ne tikai!
Santas fotostāsti 