Kad apšu lapas jau labi dzeltenas, Valmieras TIC sadarbībā ar vietējiem gidiem rīkoja velobraucienu par godu šaursliežu dzelzceļa līnijai Smiltene – Ainaži posmā līdz Zilajamkalnam. Pēdējā laikā veloaktivitātes ir ļoti iecienītas cilvēku vidū un arī šajā izbraucienā devāmies ap 24 zinātkāriem velobraucējiem. Tagad arī neliels ieskats braucienā!
Pats Valmieras centra posms pieveikts, tagad lēnā garā pa Leona Paegles ielu līdz Dzelzītim
Ievērtējam Jāņparka staciju. Nākamā – Kocēnu stacija ir ļoti līdzīga, lai gan atškirības atradām 🙂
Beitēs. Apbraucot, neizbraucamos posmus, esam atkal uz uzbēruma.
Skaists tas rudens
Šīs dienas grupiņas vecākais dalībnieks. Ja nemaldos – 87 gadi! Cepuri nost šo aktīvo senioru priekšā!
Mazliet nobraucot nost no bijušā dzelzceļa, apskatījām arī Kocēnus. Kocēnu skola fonā!
Kāds tur privātīpašums!? Zem un garām barjerām, lai apskatītu,kas tad tur īsti ir 🙂
Rudens krāso un nemaz nevajag Siguldu!
Mujānu pusē ar visu bruģēto ceļu. Lapas gan sabirušas virsū, bet varbūt tas ir tas skaistums. Un kā vietējais cilvēks minēja – šis laiks Mujānos esot visskaistākais, jo tad te viss uzziedot.
Maskējās 🙂 Troksni jau radīja pamatīgu. Bija arī mazāks draudziņš, to skaties kādā no tālāk esošajām bildēm
Mujānu izglītības biedrības tautas nams. Pirms tam apakšējā ēkas daļā esot bijis muižas vešūzis.
Mujānu dzirnavu ezers.
Re, solītais draudziņš visā savā procesā 🙂
Tas pats tautas nams, tik no otras puses un tuvplānā
Tā tur izskatās arī no iekšpuses! Un jā, visi pie galda nevis uz desmaizītēm, bet uz novadpētniecības materiāliem 🙂
Tādi kādreiz esot pie mājām skrūvēti
Vēl skats uz ezeru.
Mujānu pils Baltais tornis. Tik vien vairs ir…
Pa ceļam prasījās arī tēju savākt. Bija variants arī par vainadziņa uzpīšanu 🙂
Aukstums tik drīz vēl nebūs – vardes vēl lēkā!
Pašiem savi līdzjutēji ar pa ceļam 🙂
Tur jau ir pats kalns, bet līdz turienei vēl jātiek…
Rudens nāk ar pārvērtībām! Tur, kur kādreiz varēja pa vieglo izbraukt, šobrīd ir jāpieliek mazliet piepūles 🙂 Bet, kas tad cēlam mērķim ir par šķēršļiem? Nekas!
Jau pa uzbērumu un, lavierējot starp pērniem latvāņu stublājiem, dodamies tālāk!
Kemperis mežā joprojām stāv, tik nu jau – izdemolēts!
Vienmēr ir interesanti klausīties Jāni Daini jeb Dainīti. Pieredzes stāsti un piedzīvojumi, kopā ar novadpētnieka garu, katru vietu padara interesantāku!
Zilākalna kultūras namā! Disenēs te esot pilns ar cilvēkiem 🙂
Tālāk mūsu ceļš veda uz gardo putru BIO z/s Kaņepītes. Prieks par uzņēmīgajiem cilvēkiem laukos!
Šīs ir lobītas auzas, kuras ir rindā uz pārvērtībām. Pārvērtībām uz auzu pārslām 🙂
Tāds tas brauciens mums bija! Atkal jauni iespaidi, lai gan maršrutā bija tikai viens posms, kas iepriekš nebija braukts!
Paldies visiem iesaistītajiem par brauciena saorganizēšanu, novadīšanu un galu galā arī dalībniekiem par vienoto plecu 🙂
Santas fotostāsti 