Trešajā dienā japāņu draugi mums bija sagatavojuši programmu, lai vairāk iepazītu Japānu un tās tradīcijas. Bija noteikta tikšanās vieta, kurā noteiktā laikā satikāmies. Jāsaka gan, ka esot vairāk Japānā, cilvēku precizitāte laika ziņā (īpaši, ja ir sarunāts) nedaudz klibo. Taču to var arī saprast – tajā milzīgajā pūlī var nokavēt 🙂 Taču vilcieni gan kursē precīzi, cik nu ir bijis nepieciešams braukt pēc konkrēta laika.
Kamēr tiek gaidīti pārējie, nedaudz aizrāvos ar blakus kvartāla apskati 🙂 Multeņu tēli viņiem lielā cieņā un kā pastāstīja vietējie, tad bērni, izaugot lieli, gribot kļūt par animatoriem. Tiem esot arī gana labas algas 🙂
Džekiem fiziskais ļoti labs, jo tie strādā kā rikšas. Es gan nezinu, vai gribētu tādu pakalpojumu izmantot…
Te es vēl priecājos par viņām, bet pēc mirkļa pati jau biju ieģērbta 😀
Vietējās kāzas!
Mūsu puiši pirmajā izgājienā
Mēs trīs no Eiropas 🙂 Es un divi vācieši
Gandrīz kā Latvijā, pirmais ko vajag, ir aiziet paēst. Šajā reizē degustējām tendon, un jau laikus painfomēju japāņus par savu “mīlestību” pret zivīm, tāpēc viņi ļoti rūpējās, lai visiem būtu labi. Jāsaka, ka tendons man pat iet pie sirds. Pamatā tur ir rīsi, tempura (fritēti dārzeņi un garneles).
Paēsts ir, var doties tālāk – uz tempļiem
Maziem solīšiem cauri suvenīru bodīšu ieliņām. Solis ir krietni mazāks kā ikdienā, jo japāņu tradicionālā apģērbā ir grūti paspert ko lielāku.
Kādu vēdeklīti?
Viens no Tokijas tempļiem. Tā kā šis ir iecienīts tūristu rajons, tad te ir miljons cilvēku, taču ļoti pieklājīgi.
Pirms ieiet templī, sevi jāapdūmo.
Atrakcija pie tempļa. Sakrati to konteineru un izkrati ārā vienu kociņu ar uzrakstu. Tad atrodi īsto lādīti un paņem savu veiksmes pareģojumu.
Te ir manējais. Otrā pusē ir arī angliski 🙂 Patiesībā angļu valoda Japānā ir pamaz
Ja esi izvilcis ne to veiksmīgāko aprakstu, tad vari to salocīt un piesiet tur, tad neveiksme aiziet citu ceļu.
Vīriešu rokas somiņas
Tempļa iekšpuse
Granātābols parka apstādījumos
Caurlaide. Pēc zaļās tējas saldējuma. Zaļā tēja te ir visur.
Testējam. Mēs esam pieraduši pie saldāka saldējuma, tāpēc man labāk patīk mūsējie. Taču nogaršot un izmēģināt bija ko vērts, īpaši tādus, ko pie mums nedabūt. Zaļās tējas saldējums šķiet bija 7 dažādi veidi – no maigākā līdz riktīgi rūgtam.
Ejot garām spēļu zālei, japāņu draugi ieaicināja izspēlēt vienu partiju. Kā mēs ar vāciešiem nospriedām, atcerējamies bērnību 🙂 Emocijas sita augstu vilni un visi kārtīgi izsmējās.
Princips pavisam vienkāršs – bumbiņu ar atsperi pavelk un palaiž, ja tā iekrīt kādā no caurumiem, tad dabūn klāt tik bumbiņas, cik caurums vērts. Uhh, tas bija spēcīgi! 🙂
Te arī tuvplānā
Tumsā Tokija pārvēršas
Kaut kur vēl pa ceļam. Pat nav ne jausmas, kas šis par “zvēru” bija 🙂
Diena pagājusi, laiks vakariņām. Lai gan pēc pusdienām ēst vēl negribējās, devāmies vien vakariņās.
Šis bija zivju restorāns, kur savu zivi izvelc tu pats. Iedod makšķeri un aiziet! Nav nemaz tik viegli, jo tās zivis nemaz uz to ēsmu virsū neskatās. Divas vai trīs zivis mūsu grupa gan pieveica un tad jau arī vakariņās bija arī zivis 🙂
Dienas ēdienkarte. Visu saprotu 😀
Turpat uz vietas tās arī pagatavo. Varēja pavērot zivju tīrīšanas un sadalīšanas paraugstundu
Viena no mūsējām
Te jau uz šķīvja
Vēl šis tas no ēdieniem. Man šķiet, to te ir miljoniem. Katrā ēdienreizē atnes piecas bļodiņas ar visu ko. Jāsaka, ka viņiem ir gana lielas porcijas, kas mani pārsteidza. Ļoti daudz tiek izmantotas arī olas visādos veidos. Garša gan ēdieniem ir specifiska, kas ne vienmēr iet pie sirds. Arī reizēm nesaproti, kuras bļodiņas saturs jāieber citā bļodiņā utt.
Jāsaka, ka šī bija viena forša diena un vakars ideāls. Ar sarunām, ar valodu mācīšanos, ar smiekliem un pozitīvu atmosfēru. Man patika ļoti, ļoti. Un cilvēki ir vienkārši fantastiski! 🙂
Santas fotostāsti 