Lai gan jau janvāra fotostāstā parādījās Sarkanās jeb Raiskuma klintis, taču šajā fotostāstā tās būs tikai nedaudz apskatītas. Vairāk būs apskatīta arī apkārtne.
Reti sanāk aiziet līdz šai vietai, ja stāvlaukumā nav kāds auto, kas atbraucis pēc ūdens
Raiskuma klinšu niša
Līdz Jāņiem vairs nav tālu, tur jau papardes pilnā zaļumā 🙂
Dažādi uzraksti saskrāpēti klintīs. Savulaik esot bijuši arī 1905.gada lozungi! Šodien gan tos nemacēju ieraudzīt, bet šīs rindas arī interesantas izskatās!
Mazais kanjons 🙂
Lenčupes līkums. Upe ļoti līkumaina un tagad to patiesi var redzēt pilnā plaukumā. Ūdens ir vaļā un krasti balti
Nezinu, kas notiek, taču šogad ķērpju daudzums ir anormāls. Arī te to ir gana daudz. Zinu, ka tas liecina par tīru gaisu, bet gan jau par vēl kko, par ko mēs, iespējams, pat vēl nezinām!
Uzrunāja krāsu dažādība 🙂
Ziemas ceļu līkumi. Ir vietas, kur ceļi arī šajā ziemā ir pieredzējuši šķūrēšanu
Tāda ir mūsdienu cilvēku realitāte pat laukos 🙂 Šis pie kādreizējām dzirnavām Lenčupes krastos.
Žēl, ka Ziemassvētki jau aiz muguras, būtu skaista kompzīcija 🙂
Sajutos kā mājās 🙂 Tepat vēl Brenguļu vārds sastopams 🙂
Ausainais koks 🙂
Zāģeri vietu jau pametuši, savācēji vēl nav bijuši! Katrā ziņā te notikusi retināšana un pēc tās meža izskats ir patiešām uzlabojies, vismaz manā skatījumā 🙂
Kāds jau ugunskuru bija iekurinājis 🙂
Sveķupītes (Lenčupes pieteka) veidojumi
Infrastruktūra gaida savu sezonu! Maršrutā pavasarī prasīsies pēc apsekojumiem, jo šur tur kādam zīmes ir bijušas vairāk vajadzīgas…
Vēl tik acu uzmetiens uz kārtējiem Lenčupes līkumiem, lai dotos jau tālāk – uz nākamām takām un piedzīvojumiem!
Santas fotostāsti 