Marta vidū saulīte silda tik ļoti jauki, ka gribot negribot bija jāizbrauc jau kāds lielāks loks ar velo. Šoreiz izvēle krita uz Jaunklidzi! Nav jau tā, ka tur nav būts, bet laikam ar velo tomēr tur nav būts!
Vējelis pēdējās dienās ir bijis tāds diezgan spēcīgs, tāpēc visu laiku iekšā ir tāda lieta, kā nevēlēšanās mīt pret to 🙂 Bet, kā par brīnumu, maršruts šodien bija tik labs, ka tikai dažos km tas pūta pretim!
Bet tagad visu no sākuma!
Sākums jau daudzsološs, velo ripo labi, uz grantiniekiem dubļu nav! Ko vairāk var vēlēties 🙂
Laukos intensīvi trallina arī cīruļi, tā kā austiņas var likt kabatā un klausīties dabas skaņas!
Tagad izteikti var skatīt vecās lauku mājas, jo zaļā rota vēl nav, bet saulīte ielien visur – gan, kur vajag, gan, kur nē 🙂
Abula senleja! Nu labi, senleja varbūt nē, bet tuvu tam jau ir!
Pīļu rotaļas Abula ūdeņos!
Abullāči gatavojas jaunajai sezonai! Jau tagad tiek sākti dažādi darbiņi!
Trikātas ezeram vēl ledus vāks virsū! Bļitkotājus gan vairs nemanīju!
Mazie Trikātas skolas bērni baro gulbjus un pīles! Un šeit arī mainījās mans šodienas maršruts – pieraujot klāt vēl kādus 5-7km 🙂 Pateicoties gulbjiem un negribēšanai mīt kalnā (to gan nepadomāju, ka pēc tam būs jāmin 2 kalnos 🙂 )
Gulbjiem tīk saulīte un viņu apbrīnotāji arī tiem netraucē!
Viens gan tāds mazliet bailīgāks, bet, kad novērtē situāciju no attāluma, tad atkal peld atpakaļ! Varbūt vienkārši sportiņš 🙂
Ar mani atkal runā (šoreiz) gulbji! 🙂
Viņi māk arī draiskoties un burbuļus taisīt! Viss dabā ir procesā, tāpēc vecāki – ļaujiet saviem bērniem radīt burbuļus glāzē! :p
Arī pīles tur vairumā! Puisis nopozēja, bet dāma šodien negribēja!
Arī Trikātā turpinās Abula senleja! Te gan Abuls tālāk nekā iepriekšējā senlejas bildē!
Debess krusti
It kā parasta zaru čupa, taču, ja ieskatās – kādas tur krāsas! Riktīgs tautiskais deķis!
Tūrisma objekts, bet… Es kā tūrists parastais droši vien nebrauktu tur iekšā, redzot privātīpašuma zīmi! Nevar jau zināt, šaus virsū vai tomēr nē! Būtu vismaz kāds telefona numuriņš, lai var uzzvanīt un pārliecināties, ka var doties iekšā!
Re, tur pat senie letgaļu valstu nosaukumi saglabājušies uz pieturām!
Galamērķis sasniegts! Jaunklidža saiešanās nams! Pa gabalu gan izskatījās, ka vēl notiek būvniecības procesi, bet, piebraucot klāt, izrādās viss kārtībā!
Ir jau jauki šādas jaunas būves, turpretim vecās pārvēršās par graustiem…
Mežinieku pagaidu mājas meža vidū 🙂
Bebram šodien būs putu vanna 🙂
Viens no smagākiem posmiem šodienas izbraucienā! Vietām ledus, vietām sasalis, vietām pamatīgi dubļi! Mīt var, bet šur tur iegrimst! Tik un tā skaisti!
Un arī skudras jau kādu laiku sauļojās saulītē!
Tas arī šodien viss! No pēdējiem 13km foto nav, ieslēdzās parastā cilvēka sindroms – te tak nekā nav, te viss zināms 🙂 Katrā ziņā šodien pieveikti gandrīz 53km, pamanītas daudz izmaiņu no pērnās velosezonas, aizbēgts no apjukuša suņa (apjuka tas tikai pēc tam, kad saprata, ka nenoķers mani), noskaidrots raibo un dzelteno taureņu īpatsvars (secināju, ka tuvu vienādības zīmei) un vēl, un vēl, un vēl…
Tiekamies pavisam drīz, tā vismaz ceru 🙂
Santas fotostāsti 
nav, nav tās privātīpašuma zīmes un tūrisma norādes savienojams pasākums – kā pati saki, tūrists iekšā diez vai pilnīgi droši brauks, jo – nu kā, privātīpašums. un nevar īsti saprast, kur tā vaina – vai tajā, ka tūrisma norādes saliek, neparunājot ar saimniekiem (kuri tūristu savā pagalmā visticamāk nemaz nevēlas, ja jau uzliek otru zīmi), vai arī cilvēki vienkārši nepadomā, kā tūrists to varētu uztvert, kas šķiet mazāk ticami. nav forši nevienā gadījumā 😉
šajā gadījumā būs tomēr tas otrais gadījums! Es jau saprotu, ir dažādi tūristi, bet…
Cerēju, ka pēc Cultidenty projekta realizēšanas kkas mainīsies, taču ir palicis tāpat kā iepriekš!
Bet, ja tiešām grib objektu redzēt, tad jānoņem zīme un jābrauc tik iekšā 🙂