Jau iepriekš ar vietējām dāmām norinājām, ja būs labs laiks, tad dosimies uz Takao kalnu. Tā kā tā bija oficiālā brīvdiena (vecu cilvēku godināšānas diena), tad divas dāmas man pievienojās. Es jau šā vai tā dotos uz kalnu pastaigā. Jāsaka gan, ka Takao kalns ir ļoti populārs vietējo vidū un īpaši saulainā brīvdienā, tāpēc to nevar nosaukt par pārgājienu, taču pastaiga tam atbilst viscaur.
Līdz kalnam aizbraucām ar vilcienu un tālāk jau Takao kalna skati. Augšā manāmais radījums ir tāds kā kalna gars.
Tā kā devos kopā ar vietējām dāmām, tad pielāgojos viņu vēlmēm. Kalnā augšā braucām ar pacēlāju, jo cik saprotu viens posms ir jāiet gan augšā, gan lejā pa vienu un to pašu ceļu. Neinteresanti! Taču gan jau ir kāda blakus taka ar 🙂
No augšas paveras skaists skats uz Tokiju. Šis gan nav pats augstākais punkts. Virsotne vēl uz priekšu
Vēl viens skats ne no virsotnes
Astoņkājis. Interesanti, ka šo astoņkāji viņi bija sasaistījuši kopā ar blakus augošo koku, kuram saknes kā astoņkāja kājas.
Celiņš uz augšu. Ar laternām abās pusēs. Tumsā te varētu būt skaisti, tik līdz tejienei jātiek 🙂
Baidos sameloties par šo, tāpēc labāk nerakstīšu. Bet saistīts ar tempļiem tas noteikti ir.
Vietējais. Viņš bija tik smieklīgs, ka nenoturējos, lai nofotografētu 🙂
Kalna “rūķis” saistīts ar veiksmes nešanu
Pirms dodies uz templi, ir jānomazgā rokas. Jāsaka, ka Japānā ir tik ļoti daudz tradīciju, kuras joprojām ievēro, ka bez vietējo palīdzības neiztikt. Man tādi bija pat divi un daudz tika pastāstīts un atbildēts uz maniem jautājumiem.
Lienam cauri, lai dotos veiksmes meklējumos
Ņem koku un zvani. Cik reizes? Nav noteikts, cik gribi tik skandini!
Vēl kāds no tempļiem. Arī talismanus uz vietas var iegādāties visām dzīves situācijām 🙂 Tā jau ir, galvenais ticēt un tad jau tas būs. Agrāk vai vēlāk, bet būs! Šo gan japāņiem neteicu 🙂
Kāpnes uz nākamo templi
Mazliet pateicības un mazliet veiksmes palūgšana. Tā virve pēc tam jāiekustina, bet noteiktā kārtībā.
Pat skulptūras jau ēnu meklē 🙂 Jā, šajā dienā gaiss sasila vismaz līdz saviem +31 grādiem, kas kopā ar iepriekšējās nakts lietus mitrumu radīja pamatīgu saunu. Bet es izbaudīju, zinot, ka Latvijā tajā brīdī ir tikai padsmit grādi 🙂
Te arī neveiksmju lapiņas tiek sietas, lai neveiksme iet citu ceļu.
Esam sasniegušas virsotni.
No virsotnes paveras skaists skats uz kalniem. Te arī mana pirmā sastapšanās aci pret aci ar Fudzi kalnu.
Kādam ir arī auksti 🙂
Vēl skats uz Tokiju no augšas, lai dotos lejā.
Interesants risinājums. Šķiet, ka baļķēni salikti, izrādās betons! Bet struktūra perfekti kā kokam un tā daudzās vietās. Ideāls aplauziens būtu demolētājiem 😀
Lejā mani noveda pa īstu dabas taku. Mežā klusums nav ne brīdī, jo šobrīd cikādes vai kas līdzīgs rauj savu sakāmo vaļā. Augi gan pilnīgi savādāki kā Latvijā, izņēmums paparde. To atpazinu 🙂
Tiltiņš pār upīti, kas pārlecama vienā nelielā solī. Taču, lai cilvēkiem nav jākāpj lejā un pēc tam augšā, uztaisīts tilts pār gravu. Varēja to arī iešūpot un mazajiem japāņiem arī savus trikus parādīju 🙂 Drošība, protams, pirmā vietā!
Kalnā ir arī pērtiķu dārzs, tur gan negājām. Tā kā šī bija veco cilvēku diena, tad pie ieejas bija izliktas divu vecāko pērtiķu bildes un apraksti, tā parādot arī šiem dzīvniekiem cieņu šajā dienā.
Lejā tikai pa betonu. Slapjš galīgi nav pateicīgs iešanai, bet tajā dienā te bija fantastiski vēss (iedomājies Latvijas vasaras karstāko dienu, kad meklē ēnu).
Kāds no Japānas savvaļas augiem.
Karte, kurā ārzemnieks neko nesaprot, izņemot telefona numuru 🙂 Vizuāli jau var izpīpēt, kas tur domāts, taču tā Japānā šobrīd ir gana liela problēma (pat Tokijā) – angļu valodas nezināšana. Un tā, kā pēc nepilniem trīs gadiem tur Olimpiskās spēles, pie tā vajadzētu piedomāt. Par šo tēmu apspriedāmies arī ar vietējo japānieti, kas piekrita tam.
Pēc kalna apmeklējuma viena no japānietēm uzaicināja ciemos pie sevis. Tagad ir skaidrs kā dzīvo parastais japānis Tokijas metropolē. Sacienāja ar Japānas bumbieriem, kuri nemaz neizskatās pēc bumbieriem, bet ir daudz reiz sulīgāki par mūsējiem. Tur arī pārrunājām ļoti daudz lietas par Japānas un Latvijas atšķirībām. Jauki pavadīta pēcpusdiena.
Braucot atpakaļ, kādā stacijā atvadījāmies, jo manas pavadones aizbrauca uz treniņu, kuru izlaidu, lai nedaudz atpūstos. Taču izdomāju, ka uzreiz nebraukšu uz dzīvokli, bet apskatīšos to slaveno gājēju pāreju, kura pasaulē ir noslogotākā. Un te tā ir! Tik tiešām – cilvēku, ka biezs!
Tālāk jau devos uz dzīvokli. Jau stacijā noskatījos uz trīs basketbolistiem. Te ārzemniekus var uzreiz atpazīt un to te nav ļoti daudz 🙂 Divi tumšas ādas krāsas, viens gaišas. Iekāpām vilcienā un sanāca, ka vienā vagonā un es stāvēju aiz viņiem. Viens no tumšajiem ierauga mani (ne vietējo) jautā, no kurienes esmu, atbildu – no Latvijas. Pēkšņi viens apgriežas un izrādās arī latvietis. Basketbolists Ričmonds, kas šobrīd spēlē un trenējas Tokijā. Nedaudz aprunājāmies, nofočējāmies (izrādās abi uz rokas nēsējam patriotiskās aproces) un tad jau drīz šķīrāmies, jo man jākāpj ārā. Un atkal pierādās, ka pasaule ir tik ļoti maza, ja divi latvieši var saskrieties Tokijas metropoles vienā vilciena vagonā 🙂
Santas fotostāsti 