Sāku ar ceļojumu Rīgā, tad lidojums uz Maskavu, pārsēšanās un gandrīz 10 stundas līdz Tokijai.
Paceļoties Rīgas lidostā, izlidojām cauri varavīksnei! Mirklis bija tik īss!
Arī Maskava no augšas ir apskatīta 😀
Kaut kur ap pulksten 5/6 no rīta pēc vietējā laika, pavērās skaisti sniegoti kalni. Cik sapratu pēc kartes – Baikāla apkārtne. Baikālu gan nogulēju 🙂
Japāna jau tuvu. Tur lejā traucas laivas pa okeānu
Te jau arī pati Japāna.
Ielidojot Japānā, mani sagaidīja vietējais spēlētājs, kurš angļu valodu principā nesaprata 🙂 Tā nu komunicējām! Viņš zināja, kur man jānokļūst un labprāt ierādīja vietējā sabiedriskā transporta sistēmu. Ja viņš, ko gribēja teikt, tad izmantoja tulkotājaplikāciju un parādīja telefonā 🙂 Sapratāmies tīri ok 🙂 Transporta sistēma Tokijā ir ļoti ok, un stacijas uzrakstītas ir arī normāliem burtiem 🙂 Pārsteidza, cik klasiski viņi ģērbjas uz darbu un skolu. Vīrieši – gaišs krekls, zolīdās bikses, kurpes, sievietēm – blūzes, svārki vai bikses, vai kostīms un zeķubikses, kaut ārā +28 grādi! Un tā lielākā daļa. Protams, ir arī brīvā laika apģērbs un džinsi utt.
Pirmās dienas pirmais iespaids mazajās Tokijas ieliņās.
Japānis mani aizveda paēst tradicionālo japāņu ēdienu Soba nūdeles. Pārsteidza, ka tās ir aukstas! Pirmo reizi ēdu ar irbulīšiem, taču patika. Mazāk var apēst un ātrāk dabūt sāta sajūtu. Par ēdienu – pārliecinājos, ka mans organisms jūras zāles negrib 🙂 Nūdelēm pa virsu bija pārkaisītas kaut kādas jūraszāles, bet ne, ne, es labāk dilles ēdu 🙂 Princips tur tāds – paņem nūdeles, iemērc kaut kādā mērcē, un tad ar šļurkstošu skaņu mauc iekšā. Skaņai esot jābūt, tā paskaidroja mana sagaidītāja japāņa draugi, kuri angliski runāja labāk! Tur arī neviens nekautrājās, ja Tu neesi izēdis un otrs vēl izsalcis, paņemt šo ēdienu no otra (tas nekas, ka Tu esi to jau ēdis). Pret ēdienu ir cieņa.
Šī dāma ir ēstuvītes saimniece un viņa bija ļoti priecīga, ka pie viņas ir kāds no citām valstīm. Par godu man, viņa visam mūsu bariņam uzsauca dzelteno kivi. Tas ir krietni saldāks kā zaļais un bez tā sīvuma. Šeit es patiešām sajutu japāņu viesmīlību par visiem 120%.
Pēc pusdienām atvadījos no saviem japāņu draugiem un devos uz dzīvoklīti gulēt. Tā arī bija – nomazgājos un tūlīt arī aizmigu!
Santas fotostāsti 