Pirmoreiz tik ļoti mani ir uzrunājis kāds organizētais velobrauciens, ka ņēmu un pieteicos (un, protams, arī izbraucu) uz pasākumu sēriju Pārgājieni ar garšu Veclaicenē. Pieļauju, ka Veclaicenes skaistā daba un reljefs bija noteicošākais faktors šādam solim 🙂
No Veclaicenes atgriezos ar patiešām fantastiskām emocijām, par ko lielais paldies gidiem Ivetai un Kristiānam, jautrajiem velobiedriem no tuvākas un tālākas apkārtnes un draudzīgajiem māju saimniekiem, kuri labprāt dalījās savos kulinārijas brīnumos un cienastos, kā arī visiem pasākuma organizatoriem. 80-90% iespējamība, ka nākamgad atkal būšu Veclaicenē (savi % jāatstāj aizņemtībai ar citām lietām 🙂 )
Tagad par visu, kā mums veicās visa maršruta garumā.
Sākām visi ļoti apņēmīgi mīt, bet drīz vien jau pauzīte ar kalna forsēšanu, šoreiz kājām
Piemiņas igauņu partizāniem. Stāsts baiss, taču interesants. Prieks, ka Latvijā parādās arvien sakoptākas vietas
Pēc kalna forsēšanas ar kājām, drīz vien jau tiek mīts pirmajā kalnā (cik to patiesībā bija, nav ne jausmas 🙂 )
Lielais Baltiņš. Apstājoties šajā vietā, un ieskatoties GPS, tapa skaidrs, ka te ir slēpnis. Juhū! Tad nu tiek parādīts un pastāstīts arī citiem, kā ne kā sakrita arī, ka tā bija starptautiskā slēpņošanas diena!
Mazā Baltiņa augi. Unikāli, jo aizsargājami! Puse Mazā Baltiņa pieder Latvijai, puse Igaunijai un izrādās, ka šis ir Igaunijas otrs dziļākais ezers. Dziļākā vieta ezerā 32m.
Pirmā ēšanas pauze uz robežas! Tad vēl nenojautām, cik vēl tādu būs, kur saimnieki ar mīlestību uzņem un pabaro 🙂
Vēl Latvijā, bet drīz vien jau uz Igauniju!
Viens solis un būs jau Igaunijā. Pat sasmaržot jau Igauniju var 🙂
Igaunijas āres! Nu tikpat kā Latvijas!
Te mūs cienā ar tuvējo māju saimnieka mīļākās dziedātājas končām! Mīļākā dziedātāja Tīna Tērnere 🙂
Šajā apkaimē manīti arī brūnie lāči, kuri labprāt apmeklē turpat netālu esošo aveņu izcirtumu! Lāci neredzējām, bet stirnas gan!
Kikri ezers Igaunijā. Skaisti
Otrā “garšas” pietura jau Latvijas pusē. Saimniece gatavo fantastiskus gardumus. Gardi!
Kamēr mielojāmies, tikmēr mūsu velo pieskatīja divi…cāļi 🙂
Te arī sākās mūsu pirmais lietus, kas turpinājās līdz pat nākamajai “garšas” pauzei.
Nākamā pauzīte Raipala ezera krastā ar žāvētiem brekšiem. Mmmm, pilnīgi ar baudu notiesājām. Lai gan pirmie pazuda gurķīši 🙂
Kad paēsts, atkal uz velo, lai dotos tālāk. Sazvanoties ar “Mauriņu” saimniekiem, noskaidrojam, kurā vietā ganās savvaļas zirgi un dodamies to virzienā, pa ceļam izbraucot veco Pleskavas ceļa posmu!
Lielais Paiķis.
Pa ceļam uz nākamo vietu, savai Veclaicenes garšai pievienoju vēl pīlādžu rūgto. Uzreiz pa rūgtu, bet ilgākam ceļam kā reiz:)
Paveicās! Izbraucot pa meža ceļu gar Lielo Paiķi, savvaļas zirgi tieši priekšā! Viņiem gan par mums interese nekāda!
Visi garā velopārgājiena dalībnieki! Kamēr taimers darbojās, zirgi jau aizgājuši aiz mugurām, laikam sakautrējās! 🙂
Ganāmpulks, kuram nebija iebildumu, ka mēs braukājam pa viņu teritoriju.
Bet rokās gan nedevās! Savvaļnieki taču 🙂
Lietus vai saule, tā viņi te dzīvojas
Mauriņu saimnieks mums visu izrāda un pastāsta
Savukārt Mauriņu saimniece galdā ceļ truša zupu! Pēc izsaucieniem “atkal jāēd”, visi ķeras pie karotēm un bauda kārtējo gardumu!
Arī pie Lapsiņa kunga aizgājām (ja nesaprati, tad Mr.Lapsiņš ir ponijs 🙂 )
Saimnieks ar lepnumu mums parāda arī Ruksi, kurš reizēm esot arī ļoti sadusmojies un nikns. Ruksis atsaucās uz saimnieka saucieniem un atnāca arī sasveicināties!
Tas tur mūs saliedēja!
Pašiem savas Cīņas! Ar ko? Ne ar ko, tā vienkārši vieta saucās!
Saules kalnā saulīte spīd!
Taču kamēr citi bauda sauli un lēnām kāpj kalnā, es pa fikso dodos slēpņa medībās 🙂
Kamēr mēs pa kalniem, velo atslieti ainaviski skaistā vietā
Drīz vien nonākam pie Koruļu ezera, kas interesantā sirds formā. Kamēr baudām skaisto skatu, uznāk arī negaiss ar lielākajām lietus gāzēm šodien. Bet mēs zem koka lapām slēpjamies, cik varam!
Tas nav slapjdraņķis, bet pamatīga krusa, ko piedzīvojām turpat. Kam veloķivere, tam labi, bet kam nav? Tas izlīdzas ar turpat esošajiem spaiņiem 🙂 Krusas graudi palieli un sit pamatīgi!
Kamēr līst, var arī paspoguļoties 🙂
Drīz vien jau esam Dieva kalna pakājē, lai dotos augšā. Pusceļā jūtam “Nebūs labi!”, bet kāpjam tik augšā!
Siena pļava Dieva kalnā, taču ar to arī labais laiks biedzās! Drīz vien mūs sasniedza jauns negaisa mākonis ar vēju un lietusgāzi. Nu jau mums viss ir viena alga, slapjš jau viss 🙂 Kāpjam tik lejā!
Tur saimniece jau gaida ar karstu svaigu piparmētru lapu tēju, siltām pankūkām un cūkupupām! Kaķi gan nedrīkst aiztikt, kožot! Panesās jociņš, ja kaķis sakož, slimnīcā būtu kauns teikt, ka kaķis sakodis 😀 Iekožam un dodamies pēdējā posmā uz Drusku pilskalnu
Pa ceļam uz pilskalnu. Šajā posmā smiltis paēdu labi (manam velo nav dubļusargi, uzskatu, ka mikroelementi ir jāuzņem 😀 )! Vēl viena Veclaicenes garša 🙂
Sanāca, noķert pēdējās lietus lāses tuvplānā uz Drusku pilskalna fona.
Un te jau gardu gardā putra ar riekstiem. Kā reiz īstā, lai atgūtu enerģiju, kas patērēta kalnus un dubļus minot, kā arī darbinot sejas muskuļus smejot 🙂
Vēl tik ripojiens pa asfaltu līdz Kornetiem, kur mūs sagaidīja ar aplausiem kā varoņus, lai gan mēs paši tādi nejutāmies! Baudījām, skatījām un garšojām! Un pārējais jau bija tikai blakus efekts!
Jāsaka, ka maršruts man patika – īsti manā stilā – ar mīšanu pa pļavu, velovilkšanu zem elektriskā gana (kurš izrādās bija izslēgts un saimnieks to ieslēdza, kad mēs jau bijām saimniekmājās), dubļu ēšanu!
Vēlreiz sirsnīgs paldies visiem iesaistītajiem!
Santas fotostāsti 