Aktīvais janvāris

Ir jau pagājis 2015.gada 1.mēnesis, taču šeit nav parādījies neviens fotostāsts! Nav jau tā, ka nekas nav noticis, taču ikdiena ir tik aktīva, ka nav bijis laika to izdarīt! Vainīga! 🙂 Arvien vairāk pārliecinos, ka šo blogu lasa un skata gana daudz cilvēku – ne tikai draugi un paziņas! Paldies Tev par to! Apsolu pacensties, lai Tev vienmēr ir ko skatīt un lasīt 😉

Ok, tagad neliels ievads šim fotostāstam. Tas nebūs par vienu izbraucienu vai maršrutu. Tas būs atskats uz dažādām vietām un notikumiem janvārī. Aktivitātes gan ir bijušas vairāk un krietni dažādākas, taču visu ne uzskaitīt, ne nopublicēt 🙂

Tagad lai runā foto:

2015.gadu uzsāku ar slēpņošanas tūrīti tuvējā apkārtnē! Dienas nezinkurais slēpnis atkal “kritis” 🙂

Slēpņošanas laikā var un vajag apskatīt dažādus objektus. Šoreiz mūsu acīs nonākusi Jāņmuižas Berlīne. Ir izlasītas jau vairākas grāmatas, bet nosaukumu izcelsmi vēljoprojām nav iznācis atrast. Meklējumi turpinās …

Janvāra sākumā Kazu gravā bija patiesi skaisti. Lai gan tā tur ir vienmēr! Un nav svarīgi – ziema, vasara…

Vēl viens skats no Kazu gravas Kazas gadā 🙂

Kazu gravas leduskritums tajā brīdī gan vēl tāds pamazs.

Pa ceļam! Pasaku mežs…

Par šo ir neliels stāsts. Netālu no šejienes ir slēpnis, bet, lai te nokļūtu, ir jātrisina dažādi uzdevumi un jāatrod attiecīgā piemiņas plāksne ar konkrētu vārdu. Atnākot uz šo vietu, priekšā smuks aplītis ar kādām padsmit piemiņas plāksnēm pa riņķi un, protams, visas apsnigušas. Hmmm, kura ir īstā? Visas attīrīt negribās! Principā, kā eju pirmai klāt, tā BINGO! Nosmējām pamatīgi 🙂 Taču kā saka, laikam veiksme ir jānopelna – arī slēpņošanā 😀

Vai nav forši iezīmēta info plāksne? 🙂

Ko te vēl vārdus bārstīt!? Tik pateikšu, ka Priekuļu apkārtne

Vieta, kuru daudzi nezina, bet bieži ir braukuši garām! Iepriekšējā slēpņa izpildījumā, te pat ir sasalis dolomīts kašāts, lai burciņu dabūn ārā 🙂

Kūp visi, neatkarīgi – liels vai mazs 🙂

Ērgļu klintis jau diezgan lielā krēslā

Janvārī, personīga gida pavadībā, sanāca izstaigāt un apskatīt arī Strenču Psihoneiroloģiskās slimnīcas teritoriju ar savu unikālo arhitektūru

Ja koki spētu runāt… Te kādreiz ir gājis ceļš, kas savienojis Ainaži – Smiltene dzelzceļa posmu ar Valmieras – Mārsnēnu ceļu! Iepriekš šo vietu apsekoju pirms pāris gadiem, taču īpaši mainījies nekas daudz nav – prieks, ka nav aizaudzis!

Janvārī tika apskatīti un tautai parādīti arī Vaidavas puses meži

Kādreiz esot bijušas mežsargu mājas…

Taču māju apkārtnē ir fenomenāla ķērpju invāzija. Tik daudz vienkopus vēl nebiju redzējusi!

Turpat netālu noķēru arī vienu četrkājaino

Industriālais mantojums

Kovaļova pieminekli pirms diezgan pasena laika apmeklēja kāda velobrauciena ietvaros. No tā gan palikuši atmiņā visai neskaidri kadri, kā mēs pie pieminekļa nokļuvām. Taču šoreiz papētot visas savas pieejamās kartes, pieminekli atradu bez problēmām. Interesanti bija palasīt Padomju Savienības laikrakstus par šo pieminekli. Minēšu tikai svarīgāko – Kovaļovs ir bijis tankists un viņš ar savu tanku esot bijis pirmais, kurš iebraucis Valmierā. Šo pieminekli uzstādījuši Valmieras stikla šķiedras brigādes (tā bijusi nosaukta Kovaļova vārdā) darbinieki, kas speciāli pat tam ir vākuši līdzekļus. Katrā ziņā avīzēs par šiem notikumiem ir diezgan daudz rakstīts! Un reizēm ir interesanti tās palasīt!

Jāsaka, ka Vaidavas puse man tagad asociēsies arī ar dažāda stila, konstrukcijas un materiālu medību tornīšiem. Šis ir viens no brīnumiem.

Kkad sanāca arī uzslēpot! Vietām gan bijām apgrieztās lomās un es nesu slēpes, ne viņas mani. A ko darīt, ja sniegs pa maz 🙂

Ja koki prastu runāt 2! Atkal viens tāds senā ceļa malā. Nu vairs tikai ceļu kontūras palikušas, bet savulaik intensīvi izmantots bijis. Vairāk gan tāds lokāla mēroga ceļš bijis