Ir kādas mājas bijušā Valkas rajona teritorijā, kurās ir dzīvojuši mani senči. Mājas atrodas nomaļā vietā, kalna galā. Taču šobrīd par kādreizējiem iemītniekiem liecina tikai dažas pamestas lietas.
Arī māju dārzs jau aizaudzis un ir tikai nojauta par verandas izeju. Un stiklotas rūtis šobrīd šeit nevar manīt!
Šīs durvis kādreiz veda no istabas uz virtuvi. Aizsedza istabas skatu ienākušajiem viesiem. Taču šobrīd durvīm vairs nav ko aizsegt. Arī griesti vairs nepilda savu funkciju.
Starp drupām manāma grāmata ar zīmīgu nosaukumu “Uzticīgā sirds”. Iespējams caur šo grāmatu vecie mājas iedzīvotāji noraugās no mākoņu maliņas. Jo kādam šīs mājas bija pils!
Grāmatu sainis no kādreizējiem saimniekiem un blakus tukšs jogurta trauciņš no, iespējams, demolētājiem. Šīs grāmatas vairs nelasīs neviens!
Izbijis mājas pavards. Šeit kādreiz ir cepušies smaržīgi un garšīgi maizes klaipi.
Saimes galds. No bērnības atceros, kā šeit tika gatavoti garšīgi salāti. Uz galda bieži atradās arī līdz atvestās tortes.
Lelle norāda uz bērnu klātbūtni šajās mājās. Taču vairs nedzirdēs bērnu čalas, vismaz šajā ēkā…
Iepriekšējās fotogrāfijās redzamās grāmatas un šajā fotogrāfijā aplūkojamās brilles liecina, ka mājās ir bijuši inteliģenti cilvēki, kas lasījuši dažādu literatūru.
Logs vēl pilda savu funkciju – ielaiž gaismu telpā. Taču nav vairs neviena, kas skatās caur to.
Pametot māju, mājnieki atstājuši kurpi. Iespējams norāde uz atgriešanos, bet varbūt arī uz došanos tālumā.
Arī saimniecību ēku liktenis ir līdzīgs. Vējš skrien cauri jumtam, durvis sašķiebušās un sienas jau ieliekušās. Vēl daži desmiti gadi un šīs mājas zinās tikai retais. Un šāds liktenis ir ļoti daudz Latvijas laukos esošām mājām, kurās vecie mājas iemītnieki nomirst, bet jaunie neatgriežas! Skumji, bet par senām mājām šur tur atgādinās tik kāds vientuļš koks lauka vidū…