Šodien sanāca mazliet pamīt ar velo. Sākumā izdarīju savus darbus un tad jau varēja arī izbaudīt rapšu zelta laukus un pavasara skaistumu, kā arī sasmaržoties ceriņu aromātu. Kā man patīk tā vecā tradīcija par ceriņu krūmiem māju (īpaši pie ceļiem) apstādījumos. Tagad tā fantastiskā smarža ir neaprakstāma. Tagad visu pēc kārtas!
Līdz Smiltenei aizminu bez apstājas, sadarīju savus darbus un tālāk caur Brutuļiem uz Plāņiem un Trikātu. Brutuļus izstaigāju jau februārī un daudz ko tur jaunu atklāju (priekš sevis). Šoreiz tik piestāju pie Vilhelma Purvīša piemiņas akmens.
Ideāls ceļš. Asfalts un pavisam neliela auto noslodze. Principā ideāli velobraucējam
Pēc krūmu un koku izkārtojumu, 95%, ka te kādreiz ir bijušas mājas
Redz, kur arī viens no kokiem
Stulbis. Nu tā to ezeriņu sauc!
Tā jau nebūšu es, ja kkur neiekulšos. Domāju, iebraukšu apskatīties vai Gulbīšu upurakmens uz vietas. Sākumā jau ceļš ideāls, bet tad sākās. Vai tad tāpēc griezīs atpakaļ? Botes slapjas, ričuks dubļains un iesmējiens pašai par sevi 🙂
Pats akmens. Te biju kādu laiku atpakaļ un gāju pēc koordinātēm. Šoreiz koordināšu nebija, tikai uz atmiņu. Atcerējos, ka blakus ir egle (patiesībā kādas 4) un grāvveidīgs veidojums. Un re, atradu! 🙂 Pieminēšu, ka norāžu zīmju uz šo akmeni nav!
Vecais ceļš ar velo ir labāk minams nekā jaunais. Nav vismaz lielās šķembas…
Gulbīšu klēts
…
Bērnudārzs ar audzinātājām 🙂
Šamējie ar uzprasījās uz foto 🙂
Uzrunāja mākoņa forma foto augšpusē 🙂
Ēku knapi var ieraudzīt
Dzeltens viss
Jaunā labība – sīpolloki 🙂 Rudenī citi vāc kartupeļus, te – sīpolus!
Trikātas pakalni
Trikātas baznīca
Govei panorāma pa pirmo! A, viņa vēl neapmierināta!
Jēņa kalns un tad jau cīnoties ar pretvēju uz mājām. Vēl sanāca paskrieties ar traktoru, bet pēc 64km vairs nebija jaudas to noskriet (ar velo, protams), bet abi ar trakstoristu sasmējāmies. Vismaz dienu viens otram uzlabojām 🙂
Santas fotostāsti 