Kad gana daudz sēdēts pie datora un nepieciešams ikmēneša pārgājiena maršruts, nekas cits neatliek kā ar prieku aut zābakus kājās un doties mežā 🙂 Sākotnēji bija doma, sīkāk izpētīt Vaives krastus, bet sapratu, ka to darīšu citreiz, jo saplānotais maršruts neizpildījās tā, kā es to gribēju 🙂
Tālāk aizdevos uz Strīķupi, lai noietu ceļa posmu, ko gājusi esmu kādā slapjā rudenī kaut kad sen atpakaļ. Šodien mežā vienkārši skaisti bija. Tagad, lai runā foto:
Vaives upes atsegums
Uzmini nu, kas te bez manis vēl ir pastaigājies?
Goda vārti 🙂
Pretim saulei
Vaives upe pārāk strauja, lai aizsaltu. Vēl čalo!
Vasarā droši, ka grūti izbrist. Tagad – diezgan viegli. Tas gan nedaudz tālāk no ierastā atseguma apskatīšanas 🙂
Pavisam silta! Sanāca izbaidīt, bet miga ar glanci
Otrpus ceļa – atsegums pie Vaives upes
Aiz stūra vēl skaistāk!
Vispirms ir uzsalis un tad ūdens līmenis nokrities! Diezgan liels brīvais kritiens sanāktu!
Kalējala pie Strīķupes. Arī Strīķupe strauja un neaizsalusi!
Riktīga kalnu upe 🙂
Apmeklētājus neattur sētiņas pie ieejām! Sniegā labi var saskatīt, kur gājuši 🙂
Skaisti piesnigušais mežs
Pasaka. Un katru reizi par šo skaistumu sajūsminos 🙂
Strīķupes līklocītis
Kāds tajā pusē gaismu ieslēdzis 🙂
Arī ar mellenēm vēl mežā var pacienāties 🙂
Sniegs pa gaisu! Rudenī tā lapas lido, ziemā – sniegs!
Kāds jau bija ieskrāpējis, bet šādi varu raksturot šīs dienas sajūtas 🙂
Santas fotostāsti 