Izrādās fotostāstos sen nav bijis neviens ieraksts. Tā jau ir, vieglāk ierakstīt un tās pāris bildes ielikt sociālajos tīklos, vai arī nemaz nekur nenopublicēt (tā šogad ir sanācis vairākkārt), taču tradicionālos 3dienieku aprakstīt gribas gan.
Ir man tāda tradīcija – katru vasaru uz trijām dienām uzkāpt uz velo, uzlikt uz tā visu savu iedzīvi un tā kārtīgi “izmocīt” sevi. Tā, lai atbraucot mājās, kājās jūt smagumu, pāris dienu nevar nosēdēt uz velo un smaids no sejas nepazūd vismaz nedēļu 🙂 Šogad atkal tas ir realizēts! Pat gribētos teikt, ka bija labākais 3dienieks kāds ir bijis. Laikam jau no pieredzes mācās (protams, tikai savas)
Pietiek te liet ūdeni, laižam vaļā fotostāstu. Šoreiz gan ļoooti daudz kadru palika dabā, pat ne fotokamerā, jo vairāk izlēmu izbaudīt. Taču nevar jau pievilt arī savus sekotājus! Nu tad, lai iet! 🙂
Teju līdz pat brauciena sākumam, īsti nebija skaidrs, uz kurieni braukšu. Bija vairāki varianti, taču izlēmu, ka visu ce;lu braukšu ar velo un galamērķis būs Igaunijas piekrastes ciemati. Svētdienas rītā startēju, virzienā uz Rūjienu. Pa ceļam pieraucu arī pie Sauļu muižas, kurai regulāri ar auto brauc garām. Galīgi saskumusi. Diemžēl nevienu veco foto ar šo muižu ātrumā neatradu.
Izbraucot no Sauļu muižas, skat, stārķi mājas jumtu iecienījuši. Spriežot pēc skursteņos ievietotajiem šķēršļiem, tas notiek gana regulāri 🙂
Pie Sedas upes urbuma. Šādas vietas man kā velobraucējai patīk – i pudeli uzpuldīt, i sāli no sejas nomazgāt 🙂
Drīz vien jau Rūjiena klāt!
Egle vairs nekalpo par baznīcas torni fotogrāfijās, nu baznīcai savs. Rūjienai tik izbraucu cauri, saldējumu vēl neprasījās un ceļš vēl tāls priekšā!
Vēl tik mazs skats uz Rūjienas dažādību.
Virķēnu muiža. Kādreiz skola, tagad klusums un miers. Zāle vismaz apkārt bija appļauta un puķes vāzēs sastādītas. Logu arī netrūka. Pirms šī foto bija starpgadījums, kā gandrīz šķīros no fotokameras. Vai nu karstums, vai foršā sajūta bija aizmidzinājusi modrību un kameru biju nolikusi uz aizmugurējām somām, nevis ielikusi, kur vajag. Braucu pa asfaltu un dzirdu, kaut kas nokrīt – paskatos – kamera. Nu neko, tagad šamējai rēta (iesists robiņš) korpusā un brūce objektīva blendē! Bet mācība visam braucienam 😀
Ap Virķēniem man bija tāds melnais punkts – vispirms fotokamera lidoja, pēc tam aizrāvu ne tur, kur vajag. Bet nekas, neies jau pārdzīvot, braucu pa citiem ceļiem. Karte priekšā un laid tik! It kā maršrutu nospraužu, bet 100% parasti to tā neizbraucu – interesantāk mainīt to pa ceļam 🙂 Un īsi pirms robežas, skat, lietus arī klāt. Vilku ārā lietus jaku, lai gan sākumā negribēju ņemt līdzi, un devos uz priekšu. Īsa gan bija tā vajadzība, jo pie Igaunijas robežas vairs nekas neliecināja par lietu un tā lietus jaku vairāk no somas ārā neizvilku.
Igaunija klāt!
Iebraucu paskatīt arī vietējās muižas. Šī ir Jaarja muiža. Ēka celta 19.gadsimtā, saīsināta no oriģinālās versijas. Skatījos, ka bija arī tirgošanas sludinājums netā – 99 000 EUR. Apkārt ir daudz saimniecības ēku labākā un ne tik labā stāvoklī.
Šī ir viena no saimniecības ēkām, kas man iekrita acī. Jumtā gan mākoņi sijājās cauri, taču vēstures elpa vēl jūtama.
Killingi Nemi. Padomju laikos latviešu iepirkšanās meka 🙂 Bišķiņ labāk kā tagad Valmieras Depo igauņiem 🙂
Ideāla atpūtas vietiņa pašā ceļa malā.
No Killingi Nemi mans ceļš tālāk veda uz Pērnavu, taču ne pa lielceļiem, bet mazajiem meža ceļiem. Kā reiz bija mani gaidījuši un svaigi nogrēderējuši 🙂 Smieklīgākais, ka pa ceļam divas auto ekipāžas jautāja man ceļu. Izpalīdzēju jau igauņiem Igaunijā, vai man grūti 🙂 Runājot par foto, Igaunijā kādas ēkas sienu, ko izmanto afišām utt., ierasti izkrāso tautiskās (pieļauju) krāsās. Riktīgi forši!
Pērnavas priekšpilsēta sasniegta. Kā uzbraucu uz veloceliņa, tā visai pilsētai cauri un līdz pat otram pilsētas galam un tās puses priekšpilsētai. Ir infrastruktūra, ir lietotāji. Tik daudz kustīgu cilvēku uz celiņa, ka prieks un visi sadzīvo.
Pērnavā nevienā vietā nemanīju bruģētu veloceliņu, arī atdalītu velojoslu no gājēju joslas bija gana maz. Visi izmanto vienu – asfaltētu – un ļoti labi sadzīvo! Izbaudīju! Un jo vairāk cilvēku kustās uz velo vai kā citādi, jo vairāk tie respektē tādus arī, sēžot pie autostūres. Vienmēr esmu teikusi, ja gribu ar velo izbraukāties kā Eiropā, braucu uz Igauniju – gan cieņa no citiem transportiem, gan infrastruktūra sakārtota…
Vakars jau vēls, tāpēc ilgi Pērnavā neuzkavējos un devos meklēt pļavas stūrīti, kur palikt pa nakti. Kartē viens tāds jau bija noskatīts!
Vēl pa ceļam Audru baznīca un drīz vien sasniedzu jau savu naktsmītnes vietu. Nekas dižs, bet pārnakšņot ideāli. Pirmās dienas nobraukms sanāca 182km.
Rīta process, mantas uz velo un ceļš var sākties. Šajā dienā vairāk gar piekrasti, tad kādā brīdī jāgriež atpakaļ uz Pērnavu. Rīts piekrastes ciematiņos ir ideāls, tik tā pieeja pie jūras tāda ierobežota (no dabas).
Brauc tik un baudi. Pa ceļam satiekot kādu cilvēku, sasveicinies. Vietējie ļoti viesmīlīgi – jau pa gabalu māj un sauc “good morning”. Sajūta fantastiska! Smaids sejā abpusēji!
Tur rakstīts “Kapteinis tālu” 😀 Tāpēc laiva kā puķu dobe!
Vietām uz ceļa sev ieknieb, lai pārliecinātos, ka neguli – laivas pilna ceļmala 😀
Un tad ik pa laikam nāk kādi uzmundrinājumi nosaukumos. Es zinu, ka varu! 🙂
Arī šķūņi kā apskates objekts. Parasts šķūnis, taču krāsas dara savu. Un tas tik forši iekļaujās dabā!
Pootsi muiža. Kādreiz bija skola – vietējie saukuši par Kihnu universitāti, jo Kihnu salā tikai līdz 4.klasei, šeit mācījušies tālāk. Pootsi no Kihnu ir 4km attālumā.
Akmentiņu dekori. Savilku līdzības ar dažu labu Latvijas muižas saimniecības ēku.
Nez, uz šī varētu velosomas sakabināt?
Seliste pareizticīgo baznīca. Vispār piekrastē ļoti daudz šīs reliģijas baznīcu. Taču visas tukšas un daudzām teju drupu stāvoklis.
Tostamaa muiža. Skatoties vecās bildes, tā īsti nav mainījusies.
Arī no parka puses viens foto uztapa. Kā tad bez šīs skaistās puķudobes un sevis atspīdumu logos 🙂
Nebija, kas uzspēlē. Tie divi blakus esošos logos atteicās 🙂
Tostamaa baznīca.
Kartē bija iezīmēts skatu tornis netālu no baznīcas, domāju, aizlaidīšu paskatīties uz ainavu. Torni neatradu, taču nokļuvu nelielā ostiņā. Tur satiku vienu nūjotāju, kas daudz ko pastāstīja un parādīja. Forši tie piekrastes cilvēki 🙂 Pretī molam ir redzama Manilaida un pa labi – Kihnu.
Domāju, varbūt uz pāris stundām jāsamaina transporti 😀
Ik pa laikam ceļa malās šādas metāla instalācijas – Romantic Coastline
Kartes, kas mani apbūra. Ļoti vienkāršas, taču viss saprotams, pat tiem, kas nerunā igauņu mēlē. Izliktas pieejamās vietās un labi manāmas.
Vēl kāda baznīca, kurā gan iekšā neiegāju, bet ielūkojos pa durvīm! Iekšā jau īsti veirs nekas par baznīcu neliecina, taču maza izstāžu zālīte gan bija.
Vēl viena krāsainā siena kādā no ciematiņiem. Šādi nokrāsota gan ir tikai fasādes jeb ceļa puse.
Citu koku jau īsti nav, tāpēc jāslēpjas zem kadiķiem. Tāda riktīgi citāda jūras ainava. It kā jūra tā pati.
Atradu arī vienu skatu tornīti, kur izkustināt kājas un uzkāpt augstāk par zemi.
Selfijs ar velo 😀
Pēc līkumošanas caur kadiķiem nonācu vienā no retajām vietām šajā krastā, kur ir pieeja jūrai (lasi, pludmale). Uzreiz arī cilvēku daudzums lielāks. Uzbraucu uz platformas, lai noķertu skatu ar bāku un tad jau te uzkavējos vēl kādu brīdi.
Blakus esošā atpūtas vietiņā uztaisīju un paēdu pusdienas. Tāds skats ir jāizmanto. Vienīgi vējelis prīmusa liesmai nepatika, bet to jau atrisināju. Atpūtas vietu dizaini Igaunijā dažnedažādi. Pat interesanti ceļot un uzņemt foto, kādā nojumē šoreiz atpūties 😀
Blakus atpūtas vietai varēja uzkost arī vietējās ogas. Es gan savējos neaiztieku 😀
Cik saprotu, biedrības nams. Te arī bibliotēka. Brūnā šilte bija, bet visu vēl uz tām rakstīto nesaprotu. Katru reizi jau samācos daudz vārdu klāt 🙂
Turpat netālu arī interesants rotaļu laukuma inventārs 😀 Ir redzēti arī kuģi, bet šāds vēl nebija manīts!
Jaunvarblas muiža tagad muzejs. Tur gan iepriekš jāpiesakās. Es vairāk tomēr āra skatus baudu, tik smalkai vēstures pētīšanai atstājot ziemu 🙂 Šis bija mans tālākais punkts un tad jau lēnām griezu atpakaļ. Pa Igaunijas valsts mežiem ripināju uz Mannikuste ciemu.
Piebraucu pie Tohelas ezera, lai atkal kājas izkustinātu un tornī uzkāptu. Ezers gana sekls, gribēdama nevarētu nopeldēties pie krasta, būtu jābrien gana tālu.
Arī jumtus var ar glanci uzlikt!
Audru muižas parkā. Audros ir palicis ļoti liels muižas ēku īpatsvars. Ja godīgi, tad kungu māju tā pa īstam neatradu. Vienu domāju, taču pēc foto spriežot, nebūs īstā! Būs iemesls tur vēlreiz iegriezties. Taču parkā tiltiņu gana daudz!
Arī interesanta estrāde parkā
Gana laicīgi iebraucu Pērnavā. Pirmdienas vakarā cilvēku krietni mazāk, kā svētdienā. Šoreiz tā lēnu garu, ar izbaudīšanu un jau redzētu vietu apskatīšanu. Pēc Pērnavas jau sāku domāt, kur nakšņot. Svarīgi bija nobraukt pēc iespējas vairāk, lai trešajā dienā mierīgāk!
Enerģijas lādiņš otrajā dienā. Bez Mesikapp Igaunijā nevar 😀
Šī tad bija mana naktsvieta otrajā naktī. Iebraucu gana vēlu, pulkstenis jau rādīja tuvu 10 vakarā. Domāju, pirmdienas dienā jau daudz nekas nebūs. Ha! Viena motokompānija, 2 gājējas, 2 auto. Atradu maliņā vietiņu aiz gājējām un bliezu tik savu telti augšā. Līdz šim ir bijusi perfekta pieredze Igaunijas valsts mežu atpūtas vietās, arī šajā. Pirmkārt, patīkami iegriezties, jo viss tīrs. Otrkārt, tualetes. Nav vēlmes meklēt tuvākos krūmus, jo tualetē nevar ieiet – arī sakopts, vienmēr tualetes papīrs pieejams. Treškārt, ļoti daudzās vietās parādās arī ūdens pumpji dzeramajam ūdenim. Ceturtkārt, mūziku blakus kompānijās nekad neesmu dzirdējusi (jā, parunājas, pasmejas, bet viss normas robežās). Piektkārt, reti, kad uz vietas nav malka. Lai, šo es reti izmantoju, taču, ja vajag – bez problēmām. Otrā dienā nobraukti nedaudz vairāk kā 195km.
Top brokastis. Fonā var redzēt motociklistu bāzes vietu 🙂
Brokastis paēstas, mantas teju jau sapakotas. Vēl tik viss uz velo jāsakrauj un jādodas mājup. Viena no pēdējām ierados apmetnes vietā un pirmā no turienes pazudu, lai gan tikai 8:00 izbraucu (ļāvos pagulēt pēc iepriekšējā vakara sprinta, lai laicīgi nokļūtu te)
Tali muiža kādreiz te bija. Tad 1959.gadā to pārbūvēja uz šādu ēku. Vai tur vēl ir skola, nemācēšu teikt, jo apkārtne gana apaugusi. Taču, ja parēķina, ka pusgadu neviens skolā nav gājis, varbūt taupa līdzekļus.
Tā ir kādreiz izskatījusies. Daudz glītāk gan 🙂
Pa kādam puteklim ar uz ceļa. Lielās mašīnas bez putekļiem pabraukt garām nevar. Un ne Igaunijā, ne Latvijā 🙂
Atpakaļ Latvijā. Mans Igaunijas brauciens noslēdzies. Trešajā dienā vējš pūta kā vajag – no muguras, atalgojums par pērnā gada mocībām trešajā dienā 😀
Nuķa pusmuiža.
Pilns lauks “lellīšu” 🙂
Mazsalacā pie Valtenberģu muižas skaista sēņu izstāde. Līdz šim nebija šādas redzētas. Pievērsa manu uzmanību.
Atpūtas Vecates pieturā. Mazsalaca – Matīši posmā vēl tīri labi auto ievēroja distanci, taču Matīši – Valmiera – tas bija psihi. Šajā posmā 4 situācijas, kurā “iespieda” mani grāvī. Šādi apkrauts velo nav tik vienkārši vadāms, jo tas sver daudz reizes vairāk. Izbraucot visu posmu pa Igauniju, nepiedzīvoju nevienu avārijas situāciju, nevienu “uzbraucienu” no autobraucēju puses. Tur ļoti respektē arī velobraucējus. Teikšu godīgi, Latviju šobrīd nerekomndētu ārvalstu velotūristiem vai arī ļoti piedomātu, kuru pusi piedāvāt. Uz velo esmu jau daudz gadus, ja kādreiz pietika uzlikt velosomu un tad vismaz kāds respekts bija, tad šobrīd pat tas nav (šāda situācija gan izteiktāk ir 10-15km pirms pilsētām). Ļoti patīk Igaunijā, ka ceļa malā baltā strīpa nav novilkta pa smiltīm, bet atstājot savu pusmetru līdz malai. Tur tad arī ir forši pārvietoties gan ar velo, gan ar kājām. Cerams arī pie mums tā kādreiz būs!
Un brauciens arī finišēts! Trešajā dienā 115km tomēr sanāca. Notestēju arī jauno veloceliņu Kauguru ielā Valmierā, kas tagad ir aktualizēts pa sociālajiem tīkliem. Teikšu godīgi, nav ne vainas, taču trīs lietas – pirmkārt, nevajag dalīt gājēju (bruģis) un velodaļā (bitumena paveids vai kas tāds), visu noasfaltēt un abas grupas tur ļoti labi sadzīvotu. Nav tā satiksme tur tik liela. Un pabraukājot pa bruģētiem celiņiem, ļoti labi var manīt, kā bruģim patīk kustēties. Otrkārt, noņemiet tās akas no veloceliņiem! Treškārt, bordu paaugstinājumi. Pārējais mani kā velobraucēju tur pilnībā apmierina.
Ir daudz salīdzinājumu par abām valstīm, par braukšanas kultūru un citām lietām. Mums ir uz ko tiekties, ir arī lietas, kas mums varbūt ir attīstītākas. Taču kopumā ņemot, Igaunija ir platu soli priekšā Latvijai, diemžēl!
Jūras pludmale mums ir pieejamāka, tur mēs igauņiem esam priekšā 😀
Santas fotostāsti 