Sanāca atkal iegriezties Ziemeļlatgalē un ar velo izmīt jaunus ceļus un iepazīt jaunas takas. Atkal piedzīvot negaisu un slēpties no tā. Gūt jaunas emocijas un iespaidus. Satikt foršos Latgales cilvēkus un paklausīties viņu valodā. Katrā ziņā jauki pavadīt laiku. Bet tagad, lai vairāk runā bildes:
Sākotnējais ceļš veda no Kārsavas uz Otrajiem Mežvidiem. Šī ir kāda no dzelzceļa ēkām. Ļoti patīk šīs puses kokgriezumos viedotie eksterjera elementi. Žēl, ka atjaunotajām mājām tie pazūd…
Varēja izbraukt arī pa taisno! Šoreiz neizmantoju – pārāk slapjš 🙂
Kaut kas, kas palicis pāri no Mežvidu muižas apbūves. Varētu bijusi kalpu māju, bet 100% neapgalvoju 🙂
Kad parādās kaut kas tik interesants kā vecās muižas apbūve vai tamlīdzīgi, tad ne slapjā zāle, ne garās nātres nav šķērslis – visur tiek izbraukts un iebraukts 🙂
Šoreiz sanāca pieķert klāt arī nedaudz no Rēzeknes novada
Tik ļoti uzrunāja šī norāde ziedoša lauka vidū 🙂
Vēl viens šedevrs ceļa malā. Diemžēl māja jau tukša stāv…
Nu jau esmu apradusi ar krucifiksiem un vairs pie katra nepiestāju, lai nobildētu, bet vienmēr aplūkoju, jo katrs ir savādāks un tik ļoti atšķirīgs, lai gan visiem ir vienojošs elements
Dabas parkā “Numernes valnis”. Tur patiesi ir skaisti meži un labi pakalni 🙂
Protams, uzkāpu arī skatu tornī.
Vēl viens skats no torņa augšējās platformas
Pie paša torņa tik skaista, bet atstāju, lai aug. Lai arī te bija mana pusdienvieta, šoreiz nebija nolūka gatavot 🙂
Patiesībā foto nekāds, bet stāsts tad ir! Ripinot lejā pa kalnu, jānogriež pa labi. Un tiklīdz griežu, priekšā mazais stirnēns, kas sabijies no manis, metas uz riņķi. Vēl nestabils uz kājām vai neaprēķināja inerci, sanāca šļūciens uz sāniem. Tajā brīdī samazināju ātrumu, lai savācās un aizskrien noslēpjas. Tas notika diezgan ātri, lai paspētu ieslēgt foto 🙂
Un tur jau tas tuvojas! Dusmīgs un rūcošs!
Ruskulovas katoļu baznīca. Īsi pirms šīs vietas sāka mest arī pirmās lietus lāses. Domāju, novērtēšu situāciju – palikt šajā apkārtnē pārlaist negaisu jeb doties uz Salnavu. Sapratu, ka īsti te nav kur paslēpties, vilku lietus jaku ārā no somas un turpināju sprintu uz Salnavas muižas parka lapeni 🙂 Reizēm der pa lietu pabraukāties, bet negaisā gan negribās riskēt.
Mana slēptuve no negaisa.
Varēja pat apžāvēt slapjās drēbes un forši pārlaist negaisu. Pat velo zem jumta, atšķirībā no pērnā gada tualetes būdiņas 🙂
Tāda panorāma uz visām četrām pusēm, ka prieks
Izklaidējos, kamēr dusmīgais bubināja
Dīķis viss zaļš, bet pīlēm patika ļoti. Vismaz dabas kino seanss tika parādīts 🙂 Šeit mazgāšanās process – viena jau tīra, otra vēl procesā. Smieklīgākais bija tas, ka arī otra pīle gribēja uzkāpt uz tā baļķīša, kas kustās. Protams, nesanāca un tā, kas šobrīd ir uz tā, devās cita meklējumos, lai palaistu otru 🙂
Negaiss beidzies un kino ar 🙂
Visi pēc negaisa iznākuši aplūkot salijušās teritorijas. Uz ceļiem jāuzmanās ne tikai no suņiem, bet arī vistām, zosīm, tītariem, kazām un govīm! Šoreiz tikai vistas
Kārsavas pareizticīgo baznīca. Vienmēr fascinējis tas mākslas darbs
Bozovā vēl tik daudz šo koka elementu šedevru.
Protams, ir arī pamestas mājas, bet visā visumā apdzīvota un apkopta vieta. Ceru, ka arī atjaunošanas darbos (kādreiz jau kāds atjaunos), šie koka elementi tiks saglabāti.
Arī stārķiem patīk to māju jumti 🙂
Atpakaļ Kārsavā. Vietējo velobraucēju te daudz
Rītupe
Te kādreiz bija Malnavas muiža, tagad skola. Šajā vasarā nosvinēta arī skolas 95 gadu jubileja
Malnava 95! Elements parkā
Kārsavas skaistais puķu soliņš ar āboliņa lapu. Riktīgi patīk! Vēl nedaudz advancēt un vides objekts gatavs!
Šoreiz savu naktsmītni izvēlējos pie Svātūnes (kādreiz gan saukts par Jorzavas) ezera. Tur kāda projekta ietvaros ir uztapusi fantastiska atpūtas vieta. Perfekti sakopta – zāle nopļauta, atkritumi savākti, ir mazās un lielās atkritumu urnas, tualetes, ugunskura vieta, volejbola laukums, galdi ar soliem, bērnu laukums, pieļauju, ka pļaviņā ir atļauts celt teltis, pārģērbšanās kabīne un uzbērta pludmale. Nu ko vēl var vēlēties? Klusa un mierīga vieta
Vakarā krastā varēja vērot arī gulbju ģimenes rosīšanos
Rīts pienāca miglā tīts (foto jau migla gana nokritusi). Diena sākās ar sevis pārkāpšanu un rīta peldi sešos no rīta. Pēc tam sev uzsitu uz pleca par sevis pārvarēšanu un foršām sajūtām 🙂
Tad arī laiks brokastīm, lai spēks ir mīt pedāļus.
Kad migla jau teju visa ir prom, pavērās skaista ainava pāri ezeram
Te jau Viļakas govs uz vietējā ezera fona
Jāsaka, ka rīts bija tik rudenīgs, kad šķita augusta mēnesis esam nevis jūlijs. Jā, rudens vairs nav aiz kalniem…
Uz Borisovu braucu tāpēc, ka tētis ir dienējis tāda paša nosaukuma pilsētā, protams, ne Latvijā 🙂 Bet šis ciematiņš atmiņā iespiedies ar gana sakoptiem dārziem un lilijām gandrīz katrā mājā. Labi, bez gandrīz – katrā mājā 🙂
Kaut kas no Vecumu dzelzceļa stacijas uzpariktēm. Nav vairs dzelzceļa, tāpēc izmanto citām vajadzībām.
Super posms no Vecumiem līdz Žīguriem. Greenway latviskā garā ar vitamīnu dozām ogu formātā ik pa brīdim 🙂
Ainava no dzelzceļa. Kas ātrāks – zirgs vai mašina? 🙂
Vjadas upe. Tilti visur saglabājušies, vienīgi margu vietām vairs nav!
Dabas ainiņas pa ceļam
Šoks – virši jau zied! Principā jātaisās uz rudens pusi – īsākām dienām, vēsākām naktīm (ceru, ka tik ātri tas tā nebūs). Bet rudens jau arī ir skaists gadalaiks 🙂
Iebraucot Katlešos no otras puses, radās tāda riktīga pamestības sajūta. 1970.gadā celtā divstāvu māja – pilnīgi tukša, arī viensētas tikai dažas apdzīvotas. Lielā māja visticamāk uzcelta sakarā ar te bijušo mežniecību. Vispār par Katlešiem vairāk var palasīt te!
DCIM100GOPROGOPR1836.
Vēl viena Katlešu foto. Tālāk situācija šāda – braucu un skatos, jā, ir pierobežas josla, kurā ir nepieciešama pase (tā man ir) un speciālā caurlaide, kurai pirmdien iesniedzu iesniegumu e-pakalpojumos un piektdienas rītā vēl nebija saņemama. Nu nekas, izdomāju jau dažādas atrunas un minu, cik jaudas, lai tiktu no tās joslas ārā. Šķiet, ka velo pārvērtās par motorizēto transportu 🙂 Un kad jau esmu teju ārā – bāc – priekšā robežsardzes auto! Taču robežsargs neuzskatīja par vajadzīgu vispār izkāpt no auto! Droši vien, ka viņiem pietiek darba ar sēņotājiem un ogotājiem 🙂
Pa ceļam uz Žīguriem
Nu ja gadījumā kādam vajag sadalījumu, tad uzraksti ir 🙂
Sēta, kurā visi mājputni un mājdzīvnieki sadzīvo vienkopus. Te aitas, zosis, tītari utt. Super!
Vēl tik Lozdovas gravu apskatīju un divas dienas Ziemeļlatgalē atkal paskrējušas nemanot.
Santas fotostāsti 