Tā nu ir sanācis, ka tuvumā ir dažas kastītes, kuras nav vēl paņemtas un labi vien ir, ka tā – vismaz ir mazie mērķīši velobraucieniem 🙂 Šorīt, izpētot karti un vēja virzienu, nolēmu doties Staišu ozola meklējumos. Nu jā, ja nezini, šis ozols atrodas Ēveles pusē! Bet tagad visu pēc kārtas!
Šoreiz uz Strenču pusi nolēmu doties pa Pūpolu ceļu! Labu laiku jau tas man netīk, bet nolēmu, jābrauc skatīties, varbūt, kas ir mainījies! Kļūda! Viss ir pa vecam un vēl trakāk! Taču tas piedod velobraucienos asumiņu 🙂
Foto tapa vēl pirms trakās kratīšanas – uz Rušupītes (Deduma) tilta!
Gauja Strenčos klusa un mierīga! Krastos sēž vai turp dodas makšķernieki… Viss pa skaisto 🙂
Kaimiņčalis. Gatavojās 17.maija svinībām 🙂
Strenču galvenās ielas tilts šobrīd remontējas! Cik forši tomēr ir braukt ar velo, jo vari iebraukt arī tur, kur auto nav ļauts 🙂
Pagaidu tilts 🙂 Nu vismaz velobraucējiem un gājējiem!
Pureņu grāvis.
Arī tuvplānā ar visu iemītnieku
Foto ar vienu no galvenajiem varoņiem! Ir pelnījis 🙂
Ēveles pamatskola. Ir bijusi arī darbavieta uz pāris stundām 🙂 Braucot garām, minēju celšanas gadu – teicu 20.gadsimta sākums, izrādījās 19.gs.beigas! Tuvu!
Kļavas zied un fantastiski smaržo. Kad jābrauc cauri alejai, tā vien gribās samazināt ātrumu
Ēveles baznīca
Ēveles doktorāts, taču uzmanību piesaistīja apcirptās egles – no tāluma gluži kā eikalipti 🙂
Ēveles muiža. Te gan biju pirmo reizi. Katrā ziņā muižas elpu sajutu
Galamērķis ar pavisam tuvu. Tikai viens “bet”. Te zīme ir, taču pēc tā viena km, ja esi nevērīgāks, mierīgi ozolam var aizšaut garām. Pietrūka tur vēl vienas zīmes. Ozols nav tik bieži apmeklēts, līdz ar to arī ziloņtakas nav iemītas!
Pats ozols. Iespaidīgs!
Turpat arī viena kastīte paslēpta
Atpakaļbraucot tā gribējās šos atpūtniekus nofočēt. Saulīte patīk visiem 🙂
Tur aizvijās mans veiktais ceļš. Te gan vēl nenojautu, kas mai sagaida tālāk…
Vējam izklaides uz plašajiem laukiem 🙂
Aizgājis, bet atpakaļ nav nācis!
Nu lūk, mans šodienas pārbaudījums – riktīga smilšu kārta. Vienā vietā pat dabūju kāpt nost no velo, jo nekur nevar pabraukt…
Ķeižu muižas bijusī godība
Te reiz viss notikās, tagad tikai vējš svilpo cauri…
Nav nemaz jābrauc uz Zemgali! Mums ir pašiem sava 🙂
Vēljoprojām tur neesmu iebraukusi, taču drīz to noteikti realizēšu! Varbūt kāds grib piebiedroties?
Vēl tik skaistie zirgi pa ceļam uz mājām. Šis arī bija pārbaudījumu ceļš. Vienā posmā, kas parasti ir drausmīgs, nopriecājos, ka šogad gan forši un tiklīdz to izteicu – sākās – pamatīga smilšu kārta un trepe tur, kur nav smilšu 🙂 Pārbaudījumus varonīgi izturēju (kā mazajiem parasti saku – tā rūdās tērauds) 🙂
Vēl tik pa bijušo šaursliežu dzelzceļa Smiltene – Ainaži posmu un mājās gan!
Kad ieskatījos, cik tad esmu nobraukusi – šoks – 85 km, lai gan fiziski pilnīgi to nejutu!
Foto kvalitāte varbūt nav ierastā, jo šoreiz gandrīz visi foto tika uzņemti ar telefonu!
Tiekamies jau pavisam drīz!
Santas fotostāsti 