Velo 3dienieks uz Alūksnes pusi

Kādu laiku jau plānoju doties vairākdienu velo izbraucienā ar visu savu iedzīvi uz velo. Izrādās gana sarežģīti ir atrast manā grafikā trīs brīvas dienas pēc kārtas, lai to realizētu. Bet nu viss sakrita un dienu pēc krosmintona sacensībām devos ceļā. Galējais mērķis bija nedaudz tālāk par Alūksni, bet uz turieni braucot pa visādiem līkločiem. Tas tā, lai interesantāk 🙂

Velo uzkrāmēts, var doties pretim piedzīvojumiem

Pirmā fotopauze ar dzelteno fonu 🙂

Pirmās dienas 30-40km jau nomīti. Viss forši – saule spīd, vējš no muguras. Tas laikam jāuzsver, jo brauciena laikā 95% vējš bija no muguras, kas palīdzēja pietaupīt spēkus 🙂

Tā tur tie baltie ceļi aizvijas – skaisti acij un gana viegli minami.

Raunas pilsdrupas no cita rakursa (bļodas otras puses:) )

Pa ceļam aplūkoju arī Auļukalna muižu. Patiešām atrodas kalnā un jāmin augšā no jebkuras puses. Šajā pusē gan bija vistrakākie ceļi – trepe + smilšu kārta gar malām. Braucot lejā no pakalniem jābūt īpaši piesardzīgiem, līdz ar to nākamais pakalns augšup smagāk pieveicams.

Domāju ieskriešu veicītī! Še tev, krūmi jau durvīm priekšā pieauguši 😀

Skaisti te pakalni

Drīz jau pirmās dienas pusdienpauze arī klāt – Drustos pie Krogus ezera. Klusi, mierīgi un patīkami. Šeit jau vienā velobraucienā bija pusdienots, tāpēc vietiņa zināma 🙂

Pusdienvieta ar glanci. Arī otrās dienas pusdienās ūdensrozes bija blakām 🙂

Minot tālāk drīz vien nonācu Gatartas muižas teritorijā. Savulaik bijusi viena riktīgi varena muiža. Kungu māja šobrīd gan privātīpašums!

Kundziņkroga vienas no durvīm šobrīd kalpo kā afišu dēlis. Šoreiz gan nekādu pērļu te nebija, diezgan standartizētas afišas un ziņojumi 🙂

Un pakalnos govis gana daudz. Brūnas, melnas, zilas. Jā, otrās dienas agrā rītā pa ceļiem braukāja arī pienavāģi. Izteiktāka kustība un pienasteķu noslodze gan pirms pāris gadiem bija manāma Ziemeļlatgalē 🙂

Pie Mīlakšu krustakmens. Savā laikā to man parādīja kāds vietējais vīrs, kas pastāstīja vēl par dažām interesantām apkārtnes vietām. Šajā ziemā šo to parādīju arī citiem vienā no pārgājieniem.

Tālāk jau ceļš sekoja uz Launkalni un no turienes pa meža ceļiem līdz Raibajam stabam. Vieta, kur arī kādreiz atradies ceļu norāžu stabs un nu atkal atgriezies. Te tāda nedaudz lielāka atpūtas pauzīte, saprotot, ka mana plānotā nakšņošanas vieta vairs nav aiz trejdeviņiem kalniem 🙂

Pa ceļam uz Variņiem jau pamalē vīdēja kas melns un draudīgs.

Skaists tas braucamais ceļš. Tik sajūtu un gaisa virmojumu klāt nevar pielikt.

Variņi tika gaidīti veikala dēļ. Ūdens pudeļu piepildīšana, enerģijas batoniņu un banānu papildinājums un šādi tādi našķi vakariņām. Taču jautājums par ūdeni aktualizējās visa brauciena garumā. Zināju šo vietu starp Variņiem un Palsmani, kur ūdens šļācas ārā no dziļurbuma. Te arī uzpildīju savas tukšās pudeles. Nezinu, vai dzerams, bet piegaršu nebija un dzīvoju vēl šodien 😀

Ilgi nebija jāgaida, kad tumšais mākonis darīja savu. Lietus klāt gan. Tā kā steigas nebija, tad stiprāko līšanu pārlaidu zem kokiem.

Vakariņas top! Pirms tam gan nolija pamatīgs lietus. Nu tāds, kas lietus jaku izmērcē pilnīgi slapju! Stāvu zem krūma un skatos telefonā visas laika prognozes pēc kārtas un tās visas kā viena rāda, ka spīd saule. Kā tad! Bet bija arī plus – duša par brīvu un peļķē (lasi karjerā) nebija jālien 😀

Pirmās nakts nometne. Privātīpašumā pie kāda dolomīta karjera. Bet viss mierīgi, tik kādi vēlie peldētāji otrā krastā kaut kad naktī parādījās, kas ar lietus sākšanos arī pazuda.

Ekselentās brokastis no rīta!

Mantas sakrāmētas, lai drīz liktu uz velo un dotos tālāk. Šodien plāns tikt vismaz līdz Jaunlaicenei.

Vecais tilts pār Vizlas upi.

Šim bērītim gan nav paveicies!

No Vidagas uz Trapeni Gauju šķērsoju pa taisno pāri trošu tiltam. Šis jau bija easy, salīdzinot ar Galgausku pērnajā rudenī 😀

Trapenes kultūras nams. It kā oficiāla brīvdiena, taču kāds gariņš te tomēr darbojās.

Īpaši valmieriešiem, kuri dzīvo L.Laicēna ielā. Trapenē viņam ir savs piemineklis 🙂

Patīk man estrādes, jo tur ir garantēta vieta, kur piesēst, apgulties, atstutēt velo un gandrīz vienmēr paslēpties no lietus. Šajā gadījumā es gan izmantoju tikai opciju apsēsties un atstutēt velo 🙂

Paviesojos arī pie vietējā čoma Ādama 🙂

Te gan mans maršruts neveda, taču uzrunāja ceļa zīme “Ilzenes muiža”. Griezu iekšā, lai skatītu to. Jāsaka kā ir, muiža kādreiz bijusi gana liela, taču šobrīd pietiekami nolaista. Šajā ēkā ir bijis arī tautas nams.

Tālāk pedāļi tiek mīti uz pusdienvietu, bet pa ceļam tik daudz skaistu ainavu.

Tas nebija izbāzenis 🙂

Nu re, pusdienvieta arī klāt! Ar visu savu sargu un draugu. Ja muzeji pirmdienās ir slēgti, tad to iemītnieki tomēr laipni sagaida savus viesus (lasi – pievienojas piknikam 🙂 ). Šoreiz pusdienvieta tika izvēlētas Ates muzeja atpūtas vietiņā.

Tālāk atkal skaistās ainavas

Pa ceļam Papardes stacija, taču bānīti gan nesatiku.

Ar velo var ieraudzīt ļoti daudz interesantu vietu. Jā, ar auto braucot arī! Taču ar velo tu piestāsi, kur ar auto visticamāk aizbrauksi garām.

Bejas muzejs arī klāt! Te jau iepriekš ir būts. Taču šeit saskāros ar kādu būtisku problēmu velobraucējam – dzeramais ūdens! Pie skolas ieraudzīju aku ar pumpi un sapriecājos, taču še Tev, tā tikai butaforija. Jā, var iet pie vietējiem, taču, ja ir valodas barjera vai kas cits. Šī ir tēma, par ko būtu jādomā velotūrisma attīstībā. Ok, darba dienās un darba laikā tā nebūtu problēma, uzpildīt savu ūdens pudeli publiskajās iestādēs, taču brīvdienās… Ideāli būtu, ja pie muzejiem, pagastmājām vai citām publiskajām vietām būtu ūdens krāns! Nu nav Latvijā dzeramā ūdens trūkuma problēma! Un ne vienmēr pie veikaliem (lielākajās apdzīvotās vietās un pilsētās) gribās atstāt savu apkrāmēto velo, īpaši, ja ceļo viens.

Tiešām jau esmu tik tālu!? 😀

Alūksne ar jau klāt. Vienmēr tur esot, apmeklēju Pilssalu un šoreiz nebija izņēmums! Patīk man tā vieta un patīk, kā alūksnieši to attīsta!

Pēc Alūksnes apskates minu uz Jaunlaiceni. Pa ceļam sasveicinājāmies ar vienu velotūristu (tādu pašu kā es), kurš mina pretējā virzienā. Tāpat uzmundrināja kāda garām braucoša auto šoferis (varbūt pazīstams, bet tas bija tik ātri, ka nepamanīju) 🙂 Uzreiz mīties vieglāk palika 🙂

Sapratu, ka Jaunlaicenē nepalikšu, jo vēl gana gaišs un došos tālāk, lai pēdējā dienā mazāks attālums paliek, ko mīt. Devos uz Api, lai tās apkārtnē meklētu savu nometnes vietu.

Vieta atrasta, lēnām iekārtojos un bladaaac – vietējais (iespējams saimnieks) traktorists atbrauca uz tuvāko lauku ko darīt. Jau domāju, ka nu būs jāpamet sava foršā vietiņa, bet viss kārtībā! Viņam interese par mani bija pilnīgi nekāda! 🙂

Rīts pienāca ar telts tuvumā esoša buka riešanu, dzērvju klaigām, saullēktu un nelielu migliņu. Skaisti un baudāmi!

Tā nu izskatījās mana otrās nakts nometne. Jāsaka, ka otrajā dienā par sevi lika manīt vecā ceļgala trauma un mēs noslēdzām savstarpējo vienošanos – celis izturēs otro dienu un es trešajā dienā došos mājās pārsvarā pa asfaltu un taisnāko ceļu! Abpusēji izpildījām solījumus 🙂

Tikpat kā mājās – Smiltenes novads jau klāt!

Laiks saldējumam. Tas nekas, ka tikai pusdesmit no rīta 😀

Velobraucēja teips 😀 Galvenais, ka līdzēja!

Taču Mēru muiža bija tomēr jāapciemo!

Pēdējās velobrauciena dienas pusdienas Niedrāja krastā. Arī klusi un mierīgi, kā visās pusdienvietās šajā braucienā!

Vēl tik foto pie Mēru muižas miniatūras…

…un laiks nokrāmēt smagumus no velo! Finito!

Reizēm grūti, reizēm sāpīgi, bet visā visumā forši un patīkami! Daudz izbraukts pa zināmiem ceļiem, bet tāpat bija daudz kas jauns un man nezināms. Un jā, lai dotos ceļā, nav jābrauc uz Santjago de Kompostelu, arī Latvijā to var darīt! Un kas vēl foršāk – savu māju vari uzcelt kādas pļavas maliņā un dzīvot tikai savā kompānijā 🙂

Kopumā norullēju 362km (131+153 + 78), lielākā daļa sanāca pa granteniekiem, zemes ceļiem vai meža/pļavas takām. Un jā, brauciena laikā kopā laikam iztērēju kādus 7-8 EUR, tie paši pārsvarā saldumos un ūdenī 🙂

Dažas atziņas no brauciena:

  • Latvieši paliek arvien privātīpašnieciskāki. Tik daudz Privātīpašumu zīmju parādījušās, ka drīz nevarēs ne tikt pie kādas upes/ezera, ne caur mežu izbraukt! (varbūt nedaudz pārspīlēju, taču zīmju patiešām paliek arvien vairāk).
  • Dzeramais ūdens. Savu domu jau izklāstīju augstāk.
  • Autovadītāji. Šajā braucienā piefiksēju, ka velotūristu vairāk respektē autovadītāji ar vecāka gada auto un ārzemnieki. Gadījās man arī forši fūru vadītāji. Taču autobraucēji uz grantiniekiem gan nerespektē velobraucēju. Šajā braucienā laikam tikai daži tādi bija.
  • Veikalu laukos ir gaužām maz, taču pilsētā solo velotūristam nav droši atstāt savu velo ar visu savu uzkabi. Bieža problēma velostatīvi, lai gan mani tas maz satrauca – vienmēr var kādu stabu vai koku, kur piesliet, atrast.
  • Nekad netici laika prognozēm! 😀

Principā nav ko sēdēt mājās! Ja gribās, tad jādodās ceļā. Kaut iesākumā uz vienu dienu, jo tā patiešām ir brīvības sajūta!

 

 

Advertisements