Katru vasaru ir plāns izlaist kādu garāku loku ar velo. Citreiz sanāk, citreiz nē. Šogad devos Latgales virzienā. Parasti maršrutu nospraužu aptuveni, vairāk vados pēc sajūtām. Sākotnējais plāns bija izbraukt Latgali un tikt līdz Daugavpilij, taču sapratu, ka trīs dienās to nepavilkšu, tāpēc tālāk par Krāslavu nedevos. Bet tagad par visu pēc kārtas:
Šogad savu ceļojumu uzsāku Gulbenē, tā teikt, lai nav lieki kilometri jāripina!
No Gulbenes uz Balviem ripināju pa veco dzelzceļu. Patiesībā šie ceļi ir gana garlaicīgi, lielākoties krūmi gar malām. Kur vairāk izmanto, arī “trepe” izveidojusies! Protams, autosatiksme mazāka, taču nereti jārēķinās ar daudz pliķiem sejā no blakus augošajiem krūmiem. Varbūt treniņiem un tīrai dabas baudīšanai (cik gan tur tā daba manāma) ir labi, bet man kā ceļotājai ne īpaši. Tās ainavas prasās 🙂
Tilts pie Litenes. Pārstumt ok, braukt pāri neriskēju, ir pieredze ar brīvo lidojumu 😀 Un sabeigt ratu ceļojuma sākumā galīgi nebija vēlmes 🙂 Bet šādas vietas uz dzelzceļa patīk, tur arī tā ainava paverās!
No Balviem foto izpaliek, tur personīgā komunikācija. Ineta, vienmēr forši pie Tevis iegriezties! Tālāk braucot uz Kārsavas pusi, skatos ceļa malā putni rosās, skaidrs – laukirbes. Piebraucu tuvāk viena pieplakusi pie zemes, domāju uzbildēšu, bet pieejot tuvāk – spurdziens gaisā ar vismaz 30 eksemplāriem! Dažus vēl noķēru, kamerā automātiski podziņu nospiedu, lai gan vispār to turēju tikai rokā 🙂
Prieks, ka apkārtne sakārtota! Kopš iepriekš te biju, daudz kas mainījies! Nez, kas te gala rezultātā būs?
Salikti rindiņā
Baltinavas katoļu baznīca. Pirms 4 gadiem tapa līdzīga bilde 🙂
Baltinavas pareizticīgo baznīca. Iesmēju par zvanu virs durvīm 🙂
Tās krāsas! Latgalē mājas visās varavīksnes krāsās manāmas 🙂
Kārsava sasniegta! Te jau vairākkārt būts, vienreiz pat par vācu velotūristi esmu noturēta 🙂
Ļoti patīk šie vecie zīmējumi uz tukšajām māju sienām. Un tādi Latgalē ir daudzviet! It kā nekas dižs, bet aci piesien, citur vēl šo to no vēstures uzzini!
Pudinavas baznīca! Tas zilais tornis vienmēr liek uz paskatīties! Un ja vēl zilas debesis…
Nez, kāds vēl izmanto šos!? Pušmucovā vēl darba kārtībā!
Pušmucovas katoļu baznīca
Mana skaistā Blontu pietura nu jau atjaunota (svaigi nokrāsota) 🙂
Pirmās dienas vakarā ieripināju Ludzā! Uz baznīcu augšā braukt galīgi negribējās, tāpēc foto no lejas!
Maza atpūtas pauzīte Ludzā un tad jau došanās tālāk naktsvietas meklēšanai.
Noskatīju kartē Cirmas muižu, domāju apksatīšu vismaz vietu. Piebraucu un skatos, kur ir? A tur karjers!
Turpat netālu arī uzcēlu telti, ar balkona skatu uz Pauguļu ezeru
Uztapa gardas vakariņas un došanās pie miera. Pirmā dienā noripināti 133.65km
No rīta satieku kaimiņieni, rīta rituāls, mantu savākšana un došanās tālāk. Šajā dienā plānā ļoti gara distance.
Mutes nomazgāšana ezerā. Visas šīs trīs dienas bija gana vēss, lai varētu ielīst kādā ezerā. Man vajag ne nedaudz siltāku 🙂
Vēl kāds slēpnītis jāpaņem pa ceļam
Un drīz vien Rēzekne klāt. Ludza – Rēzekne centos braukt no rīta, kad mazāka plūsma uz A tipa šosejas, taču beigās tāpat nebija īpaši patīkami. Jāsaka, ka Ziemeļlatgalē un Vidzemē tomēr vairāk pieraduši pie velobraucējiem, jo distance tika ievērota krietni labāk, kā Dienvidlatgalē. Tur vēl gana liels darbs priekšā!
Pie GORA! Rēzeknē šajā nedēļas nogalē bija pilsētas svētki, tāpēc visur riktējās dažādi iesaistītie cilvēki.
Es tik izlaidu vienu loku pa pilsētu un devos tālāk!
Piena steķīši, piena kannas un no rītiem krustu šķērsu braukājošās piena mašīnas Latgalē vēl ir dzīva tradīcija. Agrākā rīta stundā, braucot ar velo, tu tur esi gluži kā savējais, jo dažs labs vāģītis tev aizbrauc garām vairākas reizes 🙂
Latgales jūra jeb Rāznas ezers sasniegts! Arī pirmo pusdienu pauzīte te ieturēta!
Braucot ārā, domāju jāpaskatās, kas uz tā info dēļa. Izrādās atpūtas vieta ir privātīpašums un par tās izmantošanu jāmaksā 3 eur/h. Neviens iekasētājs gan nepienāca – varēju savus 0,75 eur iedot 🙂
Tālāk sākās kaut kāds vājprāts (vismaz tajā brīdī tā šķita). Visu laiku jāmin kalnā (daudzi 12% kāpums)! Vienā brīdī šķita, ka uz Alpiem esmu jau tikusi 😀 Pēc brītiņa sākās arī nobraucieni, tos gan izbaudīju ar lielu baudu (vienā pat tuvu 50km/h ātrumu sasniedzu).
Drīz vien Ezernieki klāt! Iegāju vietējā bodītē, uztankoties, bet tur priekšā jau citi tūristi – no Vācijas! Sasmaidījāmies un katrs devāmies uz savu pusi. Vispār šajā braucienā novēroju ļoti daudz ārzemju numurus uz auto un močiem (gan karavānas, gan busiņi, gan lielie autobusi), kas braukāja pa Latgali un ne jau tikai pa lielajiem ceļiem! Šoreiz sasveicinājos tikai ar vienu veloceļotāju (vairāk pa ceļam negadījās)! Viņš jau pa gabalu meta ar roku 🙂
Dagda no Ezerniekiem galīgi nav tālu un ceļš jau arī zināms, ar kāpumiem un nobraucieniem. Pārsteidza, ka Dagdā joprojām nekas nav mainījies – pat centrālās ielas tikai salāpītas, bet bez rekonstrukcijas! Sasmējos, ieraugot Lubānas pilskalnu un tas galīgi nav tuvu Lubānai 🙂
Pēc Dagdas izlēmu, ka došos uz Kārsavu un tikai tad uz Aglonu. Gribējās tak to Skaistu apskatīt 🙂
Tanī pusē daudz ezeru un saliekot 3 ezeru nosaukumus kopā man sanāca Skaists Balts Soms 😀 Šis ir Skaists!
Patiesībā, braucot līdz Krāslavai, pirmais ceļš, kur sajutos neomulīgi autovadītāju kultūras dēļ! Kā domās pie sevis saslavēju foršo attieksmi, tā sākās 🙂 Bet pie visa pierod! 😀 Uzbrauciens (manā gadījumā uzstūmiens, jo sapratu, ka nebūs labi) uz Krāslavas pili bija jaudīgs, bet pils teritorija tiešām patika. Sakopts, atjaunots, arī informācija pieejama. Iegāju arī TICā, varēju tikt pie jauna datora, jo durvis vaļā, bet apkārt neviena cilvēka 😀 Joks, protams! Uzpildīju ūdeni un devos uz Aglonu.
Braucot uz Aglonu, sākās pretvējš. Lēnām un pamatīgi minu uz priekšu. Pa ceļam izdomāju iegriezties pie Velnezera. Sen nebiju tur klāt bijusi!
Skaistie skati ik pa laikam liek nokāpt no velo!
Kad tādus ieraugi, tad velo ir šāds liktenis 😀
Aglona klāt, cilvēku vakarā pamaz, taču plašums kā vienmēr tur liels. Pēc divām nedēļām tas viss būs pilns ar cilvēkiem!
No Aglonas ceļš ved uz Preiļiem, kur plānots pārnakšņot. Aglonā nopriecājos par šādā veidā izliktu celiņu! Priekš velo ideāli! Taču Latvijas veloceliņi pilsētās un ciemos un vesela stāsta vērti. Tās bordas – augstākas vai zemākas ir pilnīgi neciešamas un maz ir tādu vietu, kur borda ir vienā līmenī ar segumu. Ar pilno uzkabi uz velo ikvienu bordu pamatīgi jūt (arī invalīdratiņi un bērnu ratiņi)! Vēl tie trakie slīpumi uz iebraucamiem ceļiem! Vēljoprojām ir arī vietas ar neloģisku veloceliņa nobeigumu… Ķeksītis ir, ka padarīts, taču rodas jautājums – cik kvalitatīvi!? Pozitīvs pārbrauktuves piemērs bija Viļānos, kur sliedes gumijās ieliktas. Super!
Preiļus izbraucu vakarā un netapa pat neviena bilde, jo svarīgāk bija atrast vietu naktsmītnei pirms iestājas tumsa. Vienu pļaviņu arī atradu. Naktī bija interesanti – pēkšņi pamodina kāda zvēra skaņa, kas, skrienot prom, izdvesa skaņas labu gabalu 🙂 Pat nezinu, kas viņu bija tā sabiedējis. Klausos, vēl kāda čaboņa! Uzsitu pa telti, dzirdu aizlēkšo un pēc tam uz mani kaut ko nobubina 😀 Izklausījās pēc kkādiem stirnveidīgajiem! Beidzoties izrādei, gulēju mierīgi tālāk 🙂
Rīta gaismas ķērējs
Riebiņos blakus autoceļam skaists gājēju/veloceliņa tiltiņš!
Riebiņu katoļu baznīca
Iebraucot Galēnos (varēja jau braukt arī apkārt), skatos parks, izskatās, ka muižas laika. Nodomāju, ka tad jau tepat jābūt muižai. Pabraucu tālāk un jā!
Gana iespaidīgs muižas ansamblis. Ļoti žēl, ka iet postā, taču varenums tur ir bijis dižs.
Pirms iebraucu muižas teritorijā, mani gan saīdēja vesels bariņš. Ēst gribējās! Braucot tālāk, skatījos, ka saimnieks ar traktoru piebrauca. Tad bija laime pilnīgā 🙂
Vēl kāds brītiņš un Viļāni klāt! Trešās dienas apmēram pirmā trešdaļa jau veikta
Ja nemaldos, tad kultūras nams. Jāsaka, ka tuvojoties Vidzemei, arī māju apkārtnes kļūst sakārtotākas un teikšu, ka vairāk saplānotas. Haosa mazāk! Ne bardaks, bet tieši haoss! Protams, ir izņēmumi abās pusēs 🙂
Šīs skaisti baltās katoļu baznīcas. Bieži vien jau pa gabalu manāmas un tad daudz raitāk minās 🙂
Jaunais un vecais! Un viss līdz galam nepaveikts! Jaunrikavas muiža
Arī Rikavas mazā baznīciņa apskekota! Pie muižas arī piebraucu. Katrā ziņā trešā dienā centos apstāties pēc iespējas vairāk, jo pretvējš bija gana liels un auksts. Arī trešā diena tomēr 🙂
Lubāna plašumi jau skaisti un vienmēr esmu teikusi, ka patīk, ka ceļa malās maz krūmu, tādējādi paverot lieliskus skatus. Taču šoreiz es tiešām nožēloju, ka ceļa malās nav krūmu, kas pasargātu no vēja. Rāpoju uz priekšu gliemeža ātrumā 🙂
Pusdienvieta sasniegta! Vēl tikai 60km pretvēja līdz finišam 🙂
Tikko bija beigušās kristības!
Kad jau tuvāk finišam, domāju lielāku atpūtas pauzi ņemšu Kapūnē. Zināju, ka tur soliņš un tūjas aiz tā. Bet šoks, puse koku izzāģēta. Soliņš vēl ir, bet no vēja vairs nav kas pasargā! Tāpēc nekādu ilgā atpūtas pauzīte nesanāca, jo vējš auksts un nepatīkams. Minu vien tālāk!
Iebraucot Gulbenes novadā man paŗādījās 100.km šajā dienā veiktais. Tad tik uz priekšu līdz galam! Vēl izsmaržoju svaigi kultās labības smaržu un turpināju cīņu ar vēju, kas atklātā laukā pūta vēl stiprāk!
Un finišs! Trešā diena bija fiziski smaga, bet tāpēc gandarījums par paveikto vēl lielāks. Trīs dienās sanāca noripināt 440km un šoreiz es kā ārvalstu tūristi – vairāk pa asfaltu! Pieredze dara savu un šo to paņēmu no pagājušās vasaras 3dienieka pieredzes – noderēja! Arī laikapstākļi bija gana labi! Vienīgi tas pretvējš varēja nebūt un nedaudz siltāki vakari, lai var nopeldēties, citādi viss ok! Naktīs teltī pat bija ļoti komfortabli un brauciena laikā nebija izteikti karsti! Un jā, prieks, ka velo vispār neniķojās, pat kameras (šogad jau 7 caurumi bijuši!!!) palika veselas 🙂
Santas fotostāsti 