Atkal divas dienas pavadītas Latgales ārēs, lai labāk iepazītu šo skaisto un tik atšķirīgo (no dzimtās Vidzemes) reģionu. Šoreiz devos nedaudz dziļāk no sev zināmās Ziemeļlatgales un atradu jaunas vietas un iespaidus. Laiks gan šoreiz nelutināja – pirmajā dienā uz vakariņu laiku lietus vairs nelija, bet visu dienu, ik pa laikam sevi atgādināja. Savukārt otrajā dienā rīta cēlienā tieši 15 min. nelija. Taču jau pēc 12 bija labāk – noturējās 5 stundas bez lietus. Pārbaudījums man un ekipējumam. Un salijušie smilšu (ne grants) ceļi gana netīri 🙂 Savukārt dodoties mājup jau spīdēja skaista saulīte. Vispār braucu un ik pa laikam gaidīju, kad parādīsies tie lāči un vjetnamieši, kurus man solīja. Nekā! Pamatīga vilšanās 😀
Neliels ievads veikts, tagad garumgari fotoiespaidi. Ja apnīk skatīt foto, ņem velo un dodies pats/-i uz turieni. Emocijas garantētas! Kādas? Tas atkarīgs no paša 🙂
Pirmās dienas izbrauciens sākās pie Ežezera, salām bagātākā ezera Latvijā.
Vietējā. Tur šie lopiņi daudz un vismaz tas priecē.
Latgales ceļu ainiņas
Fantastiskas ainavas visapkārt. Man jau dikti patīk tās paugurainās vietas un te kā reiz tāda arī ir!
Vēl viens skaistums. Vienīgi tie elektrības stabi un vadi visur… Kad arī tur būs apakšzemes komunikācijas? Laikam jau ne tik drīz!
Šamējā uzkāpa apskatīties, kas te pa viņas ceļiem blandās 🙂
Tā nav migla, bet lietus. Pirmā dienā galīgi netraucēja (neteikšu, ka arī otrajā tas traucētu), bet ik pa brīdim tomēr uzdziedāju “Spīguļo, saulīt” 🙂
Cigoriņi tur ka biezs. Te pat sagribējās cigoriņu saldējumu 🙂
Forši, ka ir infostendi, bet nav forši, ka slapjā laikā jābrien pa garu, slapju zāli. Taču, ja kājas slapjas jau ceļa laikā tapušas, tad jau vairs nav starpība – iet uz pirkstgaliem vai slāt pa taisno 🙂
Tik ļoti uzrunāja tā saulespuķe, ka tikai vēlāk tos vietējos ļaužus fonā pamanīju.
Piesaistīja uzmanību šī audze. Tik jautājums, kas tie ir! Kārkli?
Andrupenes baznīca, pilnajā nosaukumā Andrupenes Vissvētākās Jaunavas Marijas Skapulāra karalienes Romas katoļu baznīca. Pretējā pusē vietējais veikaliņš. Atbalstot vietējos, protams, pusdienas iepirku te 🙂
Ko te vēl rakstīt!? Tie lopiņi tik ļoti iederās tajās ainavās.
Dagda ir klāt!
Pat pilsētā lopiņi tiek turēti. Te tāds ātrais skats uz Dagdas pilsētu.
Uzraksts sakārdināja, bet iekšā iet nesadūšojos 😀
Vecie uzraksti vēl rotā māju sienu, bet to nost jau nejauksi, lai dabūtu nost 🙂
Piemineklis “Sērojošā māte”. Veltīts komunistiskā terora upuru piemiņai.
Šo vietu neoficiāli sauc par Mīlestības vietu. Uz šī soliņa nākot vietējie pārīši uz ezeru lūkoties (tā nu gan es tam ticēšu 🙂 )
Uzmanību piesaistīja universālveikals “Dagda”. Vēl strādā! Dagdā bija savs piedzīvojums. Atradu veicīti un domāju došos iepirkt vakariņas. Veikala ķēde Latvijā pazīstama. Skaidrs, ar karti arī varēs norēķināties. Saliku visu uz letes, galacipars iesists kasē, a’ naudu no kartes noņemt nevar (kkāda sakaru problēma). Labi, prasu pēc tuvākā bankomāta. Pārdevēja izstāsta (sākumā centās runāt latviski, beigās pārgāja tikai uz krievu valodu, lai gan nevienu vārdu krieviski nepateicu. Gribi, saproti, gribi – nē! 🙂 ), aizdodos uz turieni. A, tur karte bojāta un bla, bla, bla. Paveicās, ka bija otra karte līdzi, savādāk jāiet lasīt sēnes, lai vakariņas paēstu 🙂
Ja nu nesanāk “iedarbināt”, tad ar ieskrējienu. Zirgs paliek zirgs – parastais vai metāla 😀
Piestāju šeit, nezinot, kas šī ir par ēku. Tagad skatos info – baznīca! Ar nosaukumu – Sv. Erceņģeļa Miķeļa Boltō kapela. Padomju laikos gan te nevarējis lūgties.
Tālāk uz Ezernieku pusi, ceļa malā pamatīgs krāsainums. Izskatās, ka visas pamācības, kas šad tad klejo pa starptautisko tīmekli, te ir mēģināts realizēt dabā 🙂 Uzmanību piesaista pamatīgi!
Tur jau kārtējais lietus mākonis ir klāt. Šis gan atnāca tikai tad, kad jau biju nobeigusi šīs dienas mīšanās procesu 🙂
Naktsmītni izvēlējos Kovšezera krastā, Latvijas Valsts Mežu ierīkotā atpūtas vietā. Lielākā no tām, gan pamatīgi piecūkota, taču apmēram 200 – 300 m tālāk bija fantastiska maza un mīlīga atpūtas vietiņa – kā reiz man 🙂
Arī saule caur mākoņiem uz rietu parādījās, kas ļāva man mazliet pameditēt ar fotokameru rokās 🙂
Šad tad mana naktsmītne, garāža, ģerbtuve, skapis un vēl, protams, arī braucamais 🙂
Rīta cēlienā ezers “elpoja”. Brīžos, kad lietus nelija bija ļoti skaisti to pavērot.
Spogulis. Savējo atspulgu bija tā kā bail bildēt. Tomēr 6 no rīta 😀
Brokastis ieturēju uz laipiņas, baudot ezeru. Šoreiz rīta peldi izlaidu, šo lietu jau nodarīju vakarā. No rīta nopriecājos, ka tā, jo te vajadzētu vēl lielāku sapurināšanos 🙂 Bet jā, Latgales ezeri šogad mani kkā ir iedvesmojuši izpeldēties agri no rīta vai vēlu vakarā mātes dabas kostīmā 🙂
Lietus jau tik ļoti līst, ka lietus mētelis ir izvilkts no somas. Vismaz nedaudz sausāk un siltāk 🙂 Bet te sasmējos par nosaukumu. Dubults neplīst 🙂
Uz Baltkrievijas pusi jau kas gaišāks rādās. Jā, līdz mums arī atnāca un tās 15 min.nelija 🙂
Austras koks. Ja atmiņa neviļ, tad tikai 1 no 4 šiem galējiem punktiem nav apmeklēts. Gan jau arī tas kritīs 🙂
Uz šejieni es patiešām gribēju aizbraukt un re, sanāca!
Tā tur izskatās. Nekad nebiju meklējusi attēlus no šīs vietas, bet iztēlē bija radies kas cits.
Re, trīs valstu krustpunkts. Pērn biju LV, EE, RUS krustpunktā, šogad LV, RUS, BLR. Tagad vēl atliek LV, LT, BLR. Nākamvasar 🙂
Tā kā visu laiku lija lietus, tad arī kamera tāda aizlijusi, bet Imants tieši asumā 🙂
Draudzības kurgānā no katras valsts ved alejas – Latvijai liepu, Krievijai kļavas, Baltkrievijai bērzu. Visas šīs alejas un piemineklis ir Latvijas pusē, tāpēc mums ir iespēja šo vietu apmeklēt bez vīzām (atšķirībā no pārējām valstīm). Un jā, katru gadu vēl joprojām notiek kurgāna svētki.
Nedaudz atvilku elpu un paslēpos no lietus vietējā pieturā, kur arī gliemeži bija patvērušies. Viens pat nopozēja 🙂
Grebu kalnā. Pa korīti nobraucu ezeru garumā. Lai gan ir taka, tomēr krūmi un zāle liecās virsū. Un lietus laikā pavisam interesanti. Tā kā drēbes bija jau slapjas un zaudēt jau vairs nav ko, maucu cauri. Noslēgumā – plūdi botēs 🙂
Un zeķu rotājums arī iegūts!
Piebraucu pie Pasienas baznīcas arī! Iekšā iet gan negribējās – bija tāda iespēja. Šajā brīdī bija daudz svarīgāk pārvilkt sausas drēbes un sasildīties pēc rīta lietavām.
Te sākās otrais mans šīs dienas velobrauciens. Nedaudz nogaidīju un lietus pazuda, vismaz uz 5 stundām 🙂
Zilupes piemineklis. Patīk man šādas vietas. Ok, nav tas tagad moderni, bet vēsture paliek vēsture un to vairs neizmainīt. Protams, jādara tā, lai nepatīkamais neatkārtojas, bet kas bijis, bijis. Taču piemineklis uzmanību pievērš, kaut kas savādāks nekā citās pilsētās.
Brīdināja mani par vjetnamiešiem un lāčiem, bet neviens neteica, ka Zilupē jāuzmanās no pērtiķiem 🙂
Zilupes sporta infrastruktūra gan mani patīkami pārsteidza. Iespējas tur patiešām ir daudz, tik jāizmanto!
Zilupes uzpludinājums
Tālāk jau gar robežu. Meža gardumi gan tur daudz – ogas, sēnes. Kamene gan kadrā tika nejauši 🙂
Tie kokgriezumi! Te ir vieta kārtīgam izpētes darbam (varbūt tāds jau ir) par kokgriezumu nozīmi. To ir tik daudz un tik dažādi
Vispirms ieraudzīju brūno ceļa zīmi Dižakmens Zemes acs. Gandrīz jau izķemmēju visu vietējo ābeļdārzu, to meklēdama. Tad atradu šo zīmi, apskrāju ar acīm apkārtnei – nekā. Labi, dosies tālāk akmeni neredzējusi
Bet tad ieraugu šādu zīmi un izpļautu taciņu. Iet nedrīkst, bet par velo nekas nav teikts! Dodos iekšā, jo savu vizīti konkrētā laikā nebiju plānojusi.
Un te arī tas dižakmens! Jāsaprot, ka ar diž- ne vienmēr apzīmē tikai kko lielu, bet arī ko īpašu. Bet arī man ar diž- tomēr tas varenums asociējas un biju nedaudz vīlusies ieraugot šo. Bet šis akmens ir ļoti īpašs, jo tas ir lielākais šāda veida akmens Latvijā pēc ģeoloģiskās uzbūves. Un tagad es saprotu, ka te vajag cilvēku, kas to pastāsta! Tāpēc labāk piesakies pirms tur brauc! 🙂
Vietām vecajās mājās ir palikuši dažādi interesanti atribūti.
Ja kāds saka, ka nav sēņu, tad, lai brauc uz pierobežu. Tur sēnes pašas grozos lec 🙂 Un visādām gaumēm!
Pašā robežas malā arī pāris piemiņas vietas. Šī te ir veltīta Mozuļu kaujās kritušajiem Kārļa Aperāta vienības cīnītājiem Krivandā
Turpat netālu ir vēl viena. Šo Tu pats vari izlasīt!
Man nezināma ēka Krivandā, bet uzmanību piesaistīja. Iespējams šajā apkārtnē ir bijusi muiža – vismaz dažas ēkas radīja par to aizdomas
Ļebedincu purvs. Fantastisks skats uz šo purvu no ceļa. Un jā, tur jau aiz tiem kokiem ir Krievija
Nepareiza izvēle pavasarī. Te vajadzēja rīsus stādīt! Humors ir humors, bet situācija ir gana traģiska. Kombaini uz laukiem netiek
Pašā ceļa malā!
Līdumnieku piemiņas vieta
Te arī savs bīča laukums. Bet atšķirībā no citām vietām, te pat ir paaugstinājums tiesnesim un skatītāju ložas 🙂
Muzejs un grila namiņš blakām. Grila namiņu ir iespējams iznomāt par 2 EUR stundā. Savukārt muzejā ir izvietota kara ekspozīcija.
Klusums un miers. Gandrīz vai pašai jādejo 🙂 Bet te izvēlējos savu pusdienvietu. Skaisti sakopta vieta ar savu šarmu. Un fonā esošajā ezerā ir iespējams iznomāt peldošo pirti.
Pusdienpauze tik ļoti tematiska iznāca 🙂
Seimaņu dižakmens. Tas tik tiešām ir akmens! Pēc šīs vietas apmeklējuma, konstatēju, ka velobrilles vairs nav ar mani. Kārtējās, kas ziedotas Latvijas dabai. Jāsaka, lai sāk ražot ekoloģiskākas 🙂
Nereti pie mājām ir daudz un dažādu elementu. Taču man pietrūka Vidzemes plašo dārzu ap mājām. Šur tur jau bija, bet pārsvarā tomēr ierobežojošās sētas. Kaut kā nelīmējās kopā – cilvēki tik viesmīlīgi, bet tomēr tik noslēgti!
Šeit jau plašais dārzs, kas lieliski savienojas kopā ar pakalniem.
Noslēgtā māja. Te gan priekšā sēta nav. Bet visā visumā, mājas izveido slēgto zonu un, kur ēkas izpaliek, tur ir dēļu sēta. Tradīcijas. Vienīgi ziemās pozitīvāk – sniegu pagalmā no laukiem nesapūš, jo sētas to aiztur 🙂
Uz tikšanos Zilupe citā laikā! Te arī šīs reizes veloizbraucieni beidzās un tālāk jau ceļš mājup ar auto ar dažām pieturvietām.
Ludzas pareizticīgo baznīca
Ludzas katoļu baznīca
Skats uz pilsētu vakarā rāmumā
Divi puikas izskraidināja suni pilsdrupās. Un suns labprāt ļāvās viņu rotaļām
Ja gribi būt augstāk par sv.Mariju, tad jāņem trepes un jākāpj augstāk 🙂
Skats uz Ludzas pilsētas Baznīcas ielu. Klusa vakarā.
Saulīte spoguļojas
Vēl tik piebraucu pie Pudinavas slūžām uz Rītupes. Te jāatgriežas, kad ūdens vairāk – noteikti skaisti izskatās
Un 2 dienu Latgales tūre noslēdzās arī miglaino robežu starp Latgali un Vidzemi. Šis konkrētais kadrs ir no Egļuciema apkārtne Balvu novadā.
Santas fotostāsti 