Arī šī gada marta vidū mani ceļi veda uz Slovēnijas pilsētiņu Laško. Jāsaka, ka šogad laiks galīgi nebija tāds kā pērn, jo arktiskais aukstums bija sasniedzis arī Eiropas dienvidus. Tā teikt cepuri un cimdus nācās izmantot 100% 🙂
Pa ceļam uz Slovēniju, pārnakšņoju jau zināmajā Mestres viesnīciņā un katru reizi tā mani pārsteidz ar dažādiem skaistumiem
Ļubļanā nekas īpaši pa gadu nav mainījies
Arī pili atkal apraudzīju
Neskatoties uz samērā auksto laiku, dažādi pavasari ziediņi tomēr bija sastopami. Arī šī balto sniegpulkstenīšu nogāze zied katru gadu!
Ļubļanas ainiņas
Mājas eksterjers ar glanci 🙂
Var dabūt kādu sporta apavu ar, tik jānoķeksē no augšas
Velo un lietussargi patiesībā ir apvienojami. Pati neesmu mēģinājusi, bet redzēt šādu salikumu ir nācies gana daudz.
Laško sasniegts. Un Hums arī turpat vien ir. Šoreiz dabūju istabiņu ar balkonu, tik žēl, ka nebija silta laika, lai to izmantotu. Vispār nokļūdījos pie istabas rezervēšanas un bija palicis ķeksītis pie smēķētāju numura. Izrādās dabūju numuru ar balkonu, jo iekšā jau nevar smēķēt 🙂
Vakara pastaiga pa zināmajām vietām
Upē ūdenslīmenis gan krietni augstāks kā pērn.
Aizcilpoju pat līdz citai pilsētiņas robežai. Te gan nebija būts
Izrādās otrā pilsētas pusē ir skaists tilts
Arī otrpus ūdens atrakciju parkam ir skaists gājēju tilts
Kad sacensības nospēlētas un laika vēl gana daudz, tad tiek izmantota iespēja, izstaigāt kādu no apkārtnes takām. Pērn biju tur augšā, tagad kārta otrai pusei. Mērķis “Trīs baznīcu taka” un vēl pieķert klāt nedaudz no A2 kalnu takas.
Takas ļoti bieži ved teju pa cilvēku pagalmiem, taču visi tik laipni un smaidīgi 🙂
Ceļš tālāk
Svēta Mihaela (latviski būtu Miķeļa) baznīca. Šīs kalnu baznīciņas tik ļoti patīk!
Baznīcas durvis. Uzņemot šo attēlu ar telefonu, pat seju atpazinējs ieslēdzās 🙂
Uzcēlu arī sniegavīru Slovēnijā 😀
Skaistie kalnu skati. Vietējie droši vien jau pieraduši un tā nebauda, kā mēs, līdzenumu iemītnieki 🙂
Spīd jau nākamā baznīca – Svētās Katarinas
Te arī tuvāk
Šī ēka galīgi tukša un uz sabrukšanas sliekšņa
Vietējais kalnu šķūnītis 🙂
Maršruti ļoti labi marķēti. Samaldījos tikai vienā vietā, kalnā kāpjot! Taču tad vadījos pēc kāda gājēja pēdām sniegā 🙂
Šeit vēl grantinieks, taču kalnos ļoti daudz ceļu ir noasfaltētu. Ok, platums, gan tikai vienas auto platumā, bet tur nav problēmu ar palaišanu.
Vietējā ābeļdārzā 🙂
Jo aukstāk kāpu, jo vairāk sniega parādījās
Vai nav skaisti?
Vēl viena skaistuma kartiņa 🙂
Gribēju siltumu, dabūju sniegu. Bet to jau arī var baudīt, īpaši, ja šādi skati visapkārt
Mums puķupodos, tur savvaļā. Šoreiz gan zem sniega
Jauna virsotne sasniegta! Šoreiz 811 m virs jūras līmeņa esošais Govško Brdo
Un arī ieraksts grāmatā ir veikts
No augšas gan šoreiz neko tālu nevarēja redzēt
Bet iedeva tādu mistisku skatu gan
Šeit arī samaldījos! Baudīju skatus un aizgāju uz priekšu un nepagriezos, taču mērķis tika sasniegts šā vai tā 🙂
Pa ceļam var redzēt dažādus veidojumus, arī šo sniega sirdi blakus ceļam
Pie mums skrāpē iežos, tur – kokos
Vēl skats uz svētās Katarinas baznīcu
Svētā Miķeļa baznīca un Hums. Turpat lejā arī Laško
Laško no augšas
Svētā Kristofera baznīca. Pēdējā no takā apskatāmajām baznīcām. Te sapratu, ka jākāpj lejā, cik ātri vien var, jo aukstums jau bija ticis līdz miesai 🙂 Drīz vien jau vakars klāt un no rīta ceļš mājup.
Vienu nakti atkal pavadīju Venēcijas pievārtē Mestrē un grēks būtu neizstaigāt Venēciju. Lai arī lietus līst un nav sevišķi silts, tas galīgi mani neapturēja palūkoties pilsētā arī tumsiņā
Kāds no laukumiņiem. Otro reizi jau esmu šajā pilsētā un nekad neesmu izmantojusi karti. Vienkārši ej 🙂
Tipiski
Svētā Marka laukums lietus laikā un vakara gaismu ieskauts gan izskatās gana skaisti
Tā arī noslēdzās šis ceļojums skatāmā veidā 🙂
Šoreiz gan foto tikai no telefona un GoPro, jo somā visam diemžēl nepietiek vietas 🙂
Santas fotostāsti 