Kārtējo reizi devos meklēt patieso Miegupes taku. Šoreiz izgāju abos virzienos un tik un tā dažos posmos to neatradu 🙂 Vieta gana skaista, potenciāla tūrisma takai – bet tādai kārtīgai – ar marķējumu un info stendiņiem. Pie katra foto šoreiz nebūs stāsta, tāpēc garāks ievads! Sāku iet no Mūrmuižas puses, kur zināms, ka sākumā ir laba taka (šo posmu savulaik ir staigājusi arī Zenta Mauriņa), pēc tam jau sākās brīnumi. No Mūrmuižas līdz Sietiņu mājām takas posms ir gana skaidrs, izņemot vienu lazdu audzi, kurā liellopi un bebri ir izveidojuši mega daudz taku variantu 🙂 Tālāk seko “visinteresantākais” posms visā takā. Ja sākumā ideāli sanāca iet pa ganību malu, iekšpus elektriskam ganam (kad redzēju sarautu drāti, sapratu, ka elektrība tur iekšā nav), garām skaistam zirgu ganāmpulkam. Tik tālu viss skaisti, bet tālāk … Līdz pat dzelzceļam tiek ievērots “Neatstāj pēdas” princips, jo katrs iet, kur pagadās 😀 Otrkārt, šādas tādas korekcijas, ejot gar pašu upes malu, ievieš bebri, kas vairākās vietās ir pamatīgi uzpludinājuši upi, līdz ar to, kājāmgājējam jāmeklē apkārtceļi. Atpakaļceļā šajā posmā pazaudēju modrību, līdz ar to vienā brīdī attapos līdz ceļgaliem dubļos. 🙂 Avotu Miegupes krastos ir gana daudz!
Posmu starp dzelzceļu un Svitku māju izgāju pa abiem upes krastiem. Tā kā nevienā no tiem nav pamatīgas takas, labāk tomēr patika upes kreisais krasts. Tas mežaināks ar mazāk krūmājiem. Tajā krastā manīju arī pirmo sarmas ziedu šajā sezonā. Maziņš gan, bet tas nemazina būtību 🙂
Vislabākais posms ir no tilta (vietējie to laikam dēvē par Vanagu tiltu) līdz Briškām un Sapām. Nedaudz gan vietām zāle gana liela (sanāca arī neieraudzīt pamatīgu kurmju rakumu un 1:0 viņa labā. Atļautais spēka paņēmiens 🙂 ) Atceros, ka šajā posmā esmu gājusi arī skolas laikā. Mīlestības jeb Pieguļnieku akmens gan tajā laikā lielāks šķita 🙂
Tagad, lai iet foto:
Santas fotostāsti 