No Smiltenes uz Brutuļiem un atpakaļ

It kā februāris, bet laikapstākļi gan tam neatbilst – uz laukiem lielas peļķes un sniega jau vairs tikpat kā nav! Bet ne par to stāsts… Tā sanāca, ka devos izpētes pārgājienā no Smiltenes uz Brutuļiem un atpakaļ. Katrā no galamērķiem esmu bijusi, taču šo maršrutu gāju pirmoreiz un arī daudz lietu atklāju no jauna. Rādu Tev ar 🙂

Pirmais apskates objekts manā izgājienā bija bijušā muižas ēka, ko smiltenieši šobrīd dēvē par Smiltenes Stounhedžu 🙂

Skats uz Smilteni

Vēl ir ceļš, bet drīz vairs nebūs…

Smiltenes katoļu baznīca no nedaudz netradicionālāka skatu punkta

Laukos nebija viena 🙂

Vai tā būtu ziemas satikšanās ar pavasari?

Tiltlejas ezera spogulis. Bļitkotāji vēl sēdēja…

Skats uz Smiltenes centru

Kalni un kalniņi, tāds ir reljefs Smiltenes apkārtnē! Man patīk!

Vēl skats uz Stounhedžu 🙂

Viens no augstākajiem reljefa punktiem šodienas pārgājienā! Skati no turienes pavērās patiešām skaisti!

Uz laukiem gan iešana kļuvusi dikti mīksta un ūdens straumītes plūst visos virzienos. Še, Tev februāris! 🙂

Šis laikam ir Smiltenes apkārtnes standarta projekts ūdenstorņiem…

Skats no iepriekšējā attēlā redzamā ūdenstorņa 🙂 Un apkārtnē zinu vēl vairākus 🙂

Brutuļos pūpolus jau var likt vāzē!

Brutuļu dzirnavu slūžās

Bijusī Brutuļu muižas kungu māja (tomēr pameklējot info vairāk, šobrīd māc pamatotas šaubas par muižas esamību Brutuļos). Es gan pasmaidīju par skatu uz dzirnavezera – kaķis blakus bļitkotājam 🙂

Paša Vilhelma Purvīša paraksts akmenī kalts

Tas nav skats no kāda ezera vai upes, bet gan peļķes uz tīruma

Zīme šobrīd nav galvenā varone, bet gan stabs, kur tā piesista. Viss žogs sastāvēja no šādiem stabiem un tie nav nekas cits, kā šaursliežu dzelzceļa koka balsti. Tur garām tas kādreiz gājis. Patiesībā moderni – balsti ieguvuši otro dzīvi 🙂