Fotostāsta nosaukums šoreiz veltīts mana 400.slēpņa atrašanai, taču līdz un pēc tā vēl skatītas zināmu vietu iepriekš nesaskatītais vai vienkārši baudīts 11.septembris kkur dabā!
Kā jau bieži savos veloizbraucienos, braucu pāri Ķīšu tiltam (tautā sauktu arī par Ķīsīti). Tas novietots pār Abula upi. Šoreiz pārmaiņas pēc nokāpu arī pie pašas upes.
Upes acīm skatoties. Gandrīz ūdenslīmeņa augstumā
Tur vēl ūdenī gozējās vecā tilta balstu vietas. Ja tā padomā, tad veco tiltu esmu redzējusi tikai fotogrāfijās
Kārtējais skaistais skats no Trikātas puses kalna. Ainava, kuru vienmēr baudu gan no vienas puses (lejas), gan otras (kalna).
Gaujas plūdums pie Strenčiem. No malas droši, ka labi izskatījās, kad es fotografēju šo skatu 😀 Bet, ko gan neizdarīsi, meditācijas labā
Domā un saproti kā gribi 🙂 Šis ir kkas jauns Strenčos!
Lielupe. Ne tā kas Zemgalē, bet tepat Vidzemes pusē
Pa ozolu aleju tuvāk mērķim – 400.!
Un te nu tas notikums ir, ieraksts ir veikts un 400. ir atrasts 🙂
Sēņu gan tur apkārt, ka biezs.Vai ēdamas, gan nepateikšu!
Mellupes tilts
Pats Sīmanēnu ozols. Ja atmiņa neviļ, tad kkad esmu bijusi, bet tā konkrēts mērķis uz šo objektu nav bijis. Tagad ir gan redzēts, gan pakāpelēts pa blakus esošo ozolu (slēpnītis)!
Ko nu katrs uzskata par vajadzību ziedot!?
Nākamie Sīmanēna pēcteči – varētu jau būt mazmaz… n-tajā pakāpē 🙂
Turpat jau zied atkal meža zemenes. Tagad galvenais, lai laiks tāds siltāks pieturās un tad jau varēs otro ražu sezonā ievākt 🙂
Bilžu šodien nav daudz, bet skatīts un baudīts gana daudz. Kopā sanāca nomīt atkal 70km un pavadīt fantastisku dienu pie dabas krūts.
Santas fotostāsti 